POLITOLOĂIJA

šėiras likvidācija tika pabeigta trīsdesmito gadu sākumā, un tie, kuri nebija starp miljoniem
mirušo vai deportēto katordznieku, uzzināja, «kurš šeit ir saimnieks», saprotot, ka viĦu un viĦu
ăimenes locekĜu dzīvība ir atkarīga nevis no līdzpilsoĦiem, bet tikai un vienīgi no valdības
kaprīzēm. ViĦi atradās aci pret aci ar šīm kaprīzēm pilnīgā vientulībā, nesaĦemot nekādu
palīdzību no tās grupas, pie kuras viĦi piederēja. Ne ar statistikas, ne ar dokumentāru materiālu
palīdzību nav iespējams noteikt konkrēto brīdi, kad kolektivizācija radīja jaunu zemniecību, ko
vienoja kopīgas intereses un kas ar savu skaitlisko īpatsvaru un ekonomiski nozīmīgo pozīciju
valsts tautsaimniecībā atkal radīja potenciālas briesmas totalitārajam režīmam. Taču tie, kas māk
lasīt totalitārisma «avotus», saprot, ka šis brīdis bija pienācis divus gadus pirms StaĜina nāves,
kad viĦš ierosināja likvidēt kolektīvās saimniecības un pārveidot tās lielākās vienībās. StaĜins
nenodzīvoja tik ilgi, lai šo plānu īstenotu; šajā reizē upuri būtu bijuši vēl lielāki un
tautsaimniecībai kopumā radītās haotiskās sekas — vēl katastrofālākas nekā pēc pirmās
zemnieku šėiras likvidēšanas, taču nav nekāda iemesla šaubām, ka viĦš būtu guvis panākumus.
Nav šėiras, ko nevar iznīcināt, ja tiek likvidēts pietiekams skaits tās locekĜu.
Nākamā šėira, ko vajadzēja likvidēt kā grupu, bija strādnieki. ViĦi kā šėira bija daudz vājāki
un izrādīja daudz mazāku pretestību nekā zemnieki, jo atšėirībā no zemnieku izdarītās zemes
īpašnieku ekspropriācijas strādnieku uzsākto rūpnīcu īpašnieku spontāno ekspropriāciju
revolūcijas laikā valdība nekavējoties apspieda, konfiscējot rūpnīcas kā valsts īpašumu ar
ieganstu, ka valsts taču pieder proletariātam. Trīsdesmito gadu sākumā pieĦemtā Stahanova
sistēma izjauca strādnieku solidaritāti un šėiras apziĦu -vispirms ar sīvas konkurences palīdzību,
pēc tam īslaicīgi saliedējot stahanoviešu aristokrātiju, kuras sociālā distance no parastā
strādnieka bija vairāk jūtama nekā distance starp strādniekiem un rūpnīcas vadību. Šis process
tika pabeigts 1938. gadā, kad tika ieviesta darba grāmatiĦa, kas visu Krievijas strādnieku šėiru
padarīja par gigantisku piespiedu darba darītāju kopumu.
Šos pasākumus vainagoja tās birokrātijas iznīcināšana, kas bija palīdzējusi īstenot
iepriekšējos likvidēšanas pasākumus. StaĜinam bija vajadzīgi apmēram divi gadi, no 1936. gada
līdz 1938. gadam, lai atbrīvotos no visas padomju sabiedrības administratīvās un militārās
aristokrātijas. Kad «gandrīz puse partijas un nepartijas administratīvo darbinieku bija iztīrīti» un
vairāk nekā 50 procenti partijas biedru un «vēl vismaz astoĦi miljoni» bija iznīcināti, 32 gandrīz
visi biroji, rūpnīcas, ekonomiskās un kultūras iestādes, valdības, partijas un militārās institūcijas
nonāca pavisam citās rokās. Ieviešot iekšzemes pasi, kurā bija jāreăistrē atĜauja katrai
izbraukšanai no kādas pilsētas uz citu pilsētu, tika pabeigta partijas birokrātijas kā šėiras
iznīcināšana. No juridiskā statusa viedokĜa birokrātija, tāpat kā partijas funkcionāri, nu atradās
vienā līmeni ar strādniekiem — ari tā bija kĜuvusi pat Krievijas piespiedu darba darītāju, un tās
privileăētais stāvoklis bija palicis pagātnē. Šī vispārējā tīrīšana beidzās ar augstāko policijas
amatpersonu likvidāciju — to pašu amatpersonu, kas bija pirmie vispārējās tīrīšanas organizatori,
tāpēc pat GPU kadriem, kas bija realizējuši teroru, vajadzēja atteikties no maldīgās domas, ka
viĦi kā grupa kaut ko pārstāv, nemaz nerunājot par varas pārstāvēšanu.
Neviens no šiem milzīgajiem cilvēku dzīvības upuriem nav pamatojams ar raison detat šā
termina senajā izpratnē. Neviens no likvidētajiem sociālajiem slāĦiem nebija naidīgi noskaĦots
pret režīmu, nedz arī varēja kĜūt naidīgs pret to tuvākajā nākotnē. Aktīva organizētā opozīcija jau
bija beigusi pastāvēt līdz 1930. gadam, kad StaĜins savā runā 16. partijas kongresā pasludināja,
ka labējie un kreisie novirzieni partijā ir ārpus likuma, un pat šīs vārgās opozīcijas diezin vai
spētu balstīties uz kādu no tā laika šėirām. 33 Diktatoriskais terors, kas no totalitārā terora atšėiras
ar to, ka apdraud tikai īstus oponentus, nevis nekaitīgus pilsoĦus bez politiskiem uzskatiem, -
bija pietiekami nežēlīgs, lai apspiestu jebkādu atklātu vai slēptu politisko dzīvi pat pirms ěeĦina
nāves. Ārvalstu intervence, kas varētu rast sabiedrotos neapmierināto iedzīvotāju vidū, nekādus
draudus vairs neradīja, jo līdz 1930. gadam padomju režīmu bija atzinis vairākums valdību un tas
bija noslēdzis komerciālus un citus starptautiskus līgumus ar daudzām valstīm. (StaĜina valdība
šādu varbūtību neizslēdza attiecībā uz pašu tautu: mēs zinām - ja Hitlers būtu bijis parasts
iekarotājs, nevis konkurējošs totalitārais vadonis, viĦam būtu bijušas lieliskas iespējas rast atbalstītājus
vismaz Ukrainā.)
Nekādas politiskas jēgas šėiru likvidācijai nebija, toties tā kĜuva pilnīgi katastrofāla padomju
tautsaimniecībai. 1933. gada mākslīgi radītā bada sekas bija jūtamas visā valstī vēl gadiem ilgi.
32 Šie skaitĜi ir Ħemti no Viktora Kravčenko grāmatas / Chose Freedom: The Personal and Political Life of a Soviet Official. New York, 1946, 278., 303. lpp. Protams,
tas ir Ĝoti apšaubāms avots. Taču, tā kā, runājot par Padomju Krieviju, mums īstenībā pieejami ir tikai apšaubāmi avoti, t.i., jāpaĜaujas uz ziĦām, pārskatiem un
dažādiem novērtējumiem, mēs varam izmantot tikai to informāciju, kas vismaz izskatās diezgan ticama. Daži vēsturnieki pretējo metodi, proti, tikai Krievijas valdības
sniegto materiālu izmantošanu, uzskata par uzticamāku, taču tas tā nav. Oficiālais materiāls nav nekas cits kā tīra propaganda.
33 StaĜina ziĦojumā 16. kongresam atkāpes nosodītas kā zemnieku un sīkburžuāzijas šėiru pretošanās «atspulgs» partijas rindās. (Sk. Leninism, 1933, II sēj., III nod.)
Opozīcija bija dīvaini neaizsargāta pret šo uzbrukumu, jo arī viĦi un it īpaši Trockis «vienmēr centās aiz kliėu cīĦas atklāt šėiru cīĦu» (Souvarine, op. cit., 440. lpp.).
51