POLITOLOĂIJA

tiju), bija pielīdzināms tikai viĦu nicinājumam pret Austrumeiropas tautām. 15 Vienīgais cilvēks,
pret kuru Hitlers juta «bezierunu respektu», bija «ăēnijs StaĜins», 16 un, lai gan par StaĜina un
Krievijas režīmu mums nav (un, iespējams, nekad nebūs) tik bagātīgs dokumentārais materiāls,
kāds ir pieejams par Vāciju, pēc Hruščova runas 20. partijas kongresā ir zināms, ka StaĜins
uzticējās tikai vienam cilvēkam - Hitleram. 17
Visās šajās mazajās Eiropas valstīs netotalitāro diktatūru priekšteči bija totalitārās kustības,
taču totalitārisms šėita pārāk ambiciozs mērėis, un, lai gan tas bija labi noderējis masu
organizēšanai līdz brīdim, kad kustība sagrāba varu, valsts absolūtais lielums pēc tam piespieda
masu nākamo totalitāro vadoni iekĜauties labāk zināmos šėiru vai partijas diktatūras modeĜos.
Patiesībā šo valstu rīcībā nebija pietiekamu cilvēkresursu, lai pilnīgas varas iegūšanai atĜautos tai
raksturīgos lielos iedzīvotāju skaita zaudējumus. 18 īpaši necerot iekarot biezāk apdzīvotas
teritorijas, tirāniem šajās mazajās valstīs nācās ievērot zināmu vecmodīgu mērenību, lai viĦi
nezaudētu cilvēkus, pār kuriem valdīt. Tāpēc arī nacisms līdz pat kara sākumam un savai
ekspansijai Eiropā stipri atpalika no sava Krievijas līdzinieka konsekvences un nežēlības ziĦā;
pat vācu tautas skaitliskais sastāvs nebija pietiekams, lai šī visjaunākā valdības forma varētu
attīstīties pilnībā. Tikai uzvarot karā, Vācija būtu iepazinusi pilnīgi attīstītu totalitāro valdību, un
upuri tad būtu saistīti ne tikai ar «zemākajām rasēm», bet arī ar pašiem vāciešiem, kā tas aptverams
un novērtējams pēc Hitlera plāniem. 19 Tikai kara laikā, kad Austrumi nodrošināja lielas
cilvēku masas un padarīja iespējamu nāves nometĦu pastāvēšanu, Vācijai izdevās izveidot
patiešām totalitāru valdību. (Turpretī biedējoši lieliskas izredzes totalitārajai valdībai ir
tradicionālā Austrumu despotisma valstīs, Indijā un Ėīnā, kur ir gandrīz neizsmeĜams materiāls,
lai veicinātu varas uzkrāšanu un radītu pilnīgas dominēšanas mašinēriju cilvēku iznīcināšanai,
kur turklāt simtiem gadu masu pārstāvis ir juties lieks un kur cilvēka dzīvības vērtība ir tikusi
noniecināta, - tā ir pavisam jauna parādība Eiropā, ko izraisījis masu bezdarbs un iedzīvotāju
skaita palielināšanās pēdējo 150 gadu laikā.) Valdības mērenība vai mazāk slepkavnieciskās
metodes diezin vai ir saistāmas ar valdības bailēm no tautas sacelšanās; daudz nopietnākus
15 Nacistu politiskie teorētiķi vienmēr ir uzsvēruši, ka «Musolīni «ētisko valsti» un Hitlera «ideoloģisko valsti» [Weltanschauungsstaat] nevar pieminēt vienā
teikumā» (Gottfried Neesse. Die verfassungsrechtliche Gestaltung der Ein-Partei. Izdevumā: Zeitschrift für die gesamte Staatswissenchaft, 1938, 98. sēj.).
Gebelss par atšķirību starp fašismu un nacionālsociālismu: «[Fašisms] nepavisam [..] nav līdzīgs nacionālsociālismam. Nacionālsociālismam ir dziļas saknes,
turpretī fašisms ir virspusējs.» {The Goebbels Diaries 1942-1943. Ed. by Louis Lochner. New York, 1948, 71. lpp.). «[Duče] nav revolucionārs kā Fīrers vai
Staļins. Viņš tik lielā mērā ir saistīts ar savu itāliešu tautu, ka viņam trūkst pasaules revolucionāra un dumpinieka vispārējo iezīmju» (ibid., 468. lpp.).
Himlers tādu pašu viedokli izteica runā 1943. gadā augstāko virsnieku konferencē: «Fašisms un nacionālsociālisms ir divas fundamentāli atšķirīgas lietas, [..] nav
itin nekādas līdzības starp fašismu un nacionālsociālismu kā starp garīgām, ideoloģiskām kustībām.» Sk. Kohn-Bramstedt, op. cit., Appendix A.
Divdesmito gadu sākumā Hiders atzina radniecību starp nacistu un komunistu kustībām: «Mūsu kustībās apvienojas abas galējības: komunisti no kreisā spārna
un virsnieki un studenti no labā spārna. Tie vienmēr ir bijuši visaktīvākie elementi. [..] Komunisti bija sociālisma ideālisti. «Sk. Heiden, op. cit, 147. lpp. SA šefs
Rems tikai atkārtoja aktuālu viedokli, kad viņš divdesmito gadu beigās rakstīja: «Mūs un komunistus šķir daudz kas, taču mēs cienām viņu pārliecības patiesumu
un viņu vēlēšanos nest upurus savas lietas labā, un tas vieno viņus un mūs.» (Ernst Röhm. Die Geschichte eines Hochverräters. 1933, Volksausgabe, 273. lpp.)
Pēdējā kara laikā nacisti par saviem līdziniekiem labprātāk atzina krievus nekā jebkādu citu tautu. Uzstājoties 1943. gada maijā reihsleiteru un gauleiteru
konferencē, Hitlers «sāka ar faktu, ka šajā karā buržuāziskā un revolucionārā valsts stāv viena otrai pretī. Mums bija viegli pārspēt buržuāziskās valstis, jo tās bija
zemākas par mums audzināšanas un attieksmes ziņā. Valstīm ar ideoloģiju ir pārākums pār buržuāziskām valstīm. [..] [Austrumos] mēs satikāmies ar pretinieku,
kas ari atbalsta ideoloģiju, lai gan nepareizu ideoloģiju.» (Goebbeb Diaries, 355. lpp.) Šis novērtējums balstījās uz ideoloģiskiem, nevis militāriem apsvērumiem.
Gotfrīds Nēse (Gottfried Neesse. Partei und Staat. 1936) minēja oficiālo versiju par kustības cīņu par varu, rakstīdams: «Mums vienotā sistēmas fronte sniedzas
no Vācijas Nacionālās tautas partijas [t.i., galēji labējās partijas] līdz sociāldemokrātiem. Komunistu partija bija ienaidnieks ārpus sistēmas. Tādējādi 1933. gada
pirmajos mēnešos, kad sistēma jau bija nolemta sabrukumam, mums vēl aizvien bija jāizcīna izšķirošā kauja ar komunistisko partiju» (76. lpp.).
16 Hitlers Tischgespräche, 113. lpp. Tur var atrast ari daudzus piemērus, kas rāda, ka pretstatā atsevišķām pēckara leģendām, Hitlers nekad nav grasījies aizstāvēt
«Rietumus» pret boļševismu, bet vienmēr bijis gatavs pievienoties «sarkanajiem», lai iznīcinātu Rietumus, pat cīņas karstumā ar Padomju Krieviju. Sk. it īpaši
95., 108., 113. un sek. lpp. 158., 385. lpp.
17 Tagad mēs zinām, ka Staļins vairākas reizes bija brīdināts par Hitlera neizbēgamo uzbrukumu Padomju Savienībai. Pat tad, kad padomju militārais atašejs
Berlīnē viņu proti, nosūtīt uz koncentrācijas nometnēm cilvēkus, kas nav izdarījuši nekādu pārkāpumu. (Sk. Paul Werner, SS-Standartenführer. Izdevumā:
Deutsches Jugendrecht, 4. burtn., 1944.) uzvarām vainagotā kara noslēguma». Sk. dokumentu apkopojumu Nazi Conspiracy and Aggression. Washington, 1946,
et. seq., VII sēj., 175. lpp. Šajā pašā kontekstā ietilpst paredzētā «visaptverošas cittautiešu likumdošanas» īstenošana, ar kuras palīdzību būtu jālegalizē un
jāpaplašina policijas «institucionālās pilnvaras» protams, šīs programmas nākamais solis ir to fiziskā likvidācija. Šis un vēl citi interesanti projekti uzvaras
vainagotajai pēckara Vācijai ir atrodami apkārtrakstā Hesenes - Nasavas apgabalu vadītājiem (Kreisleiter), kas izdots kā ziņojums par diskusijām fīrera galvenajā
mītnē par «pasākumiem, kas jāveic pirms un [..] pēc likumprojektā, ko izstrādājis pats Hitlers. Šajā projektā viņš iesaka «izolēt» no pārējiem iedzīvotājiem visas
ģimenes, kurās ir bijuši plaušu un sirds slimnieki; it īpaši uz slāvu izcelsmes cilvēku iznīcināšanu. To, ka nacistu iznīcības mašīna nebūtu apstājusies pat vācu
tautas priekšā, var redzēt Reiha veselības Saistībā ar so «negatīvo iedzīvotāju politiku», kuras mērķis cilvēku iznīcināšanas ziņā atbilst boļševiku partijas
tīrīšanām, ir svarīgi atcerēties, ka «šajā atlases procesā nekad nevar būt pārtraukuma» {Himmler. Die Schutzstaffel. Izdevumā: Grundlagen, Aufiau und Wirtschaftsordnung
des nationalsozialistischen Staates. Nr. 7b). «Fīrera un viņa partijas cīņa bija līdz šim nepieredzēta atlase. [..] Šī atlase un cīņa bija Šķietami
pabeigta 1933. gada 30. janvārī. [..] Fīrers un viņa vecā gvarde zināja, ka īstā cīņa tikai tagad sākas». (Robert Ley. Der Weg zur Ordensburg, o.D. Verlag der
Deutschen Arbeitsfront.)
18 Lielisks piemērs ir informācija, ko min Suvarins, op. cit., 669. lpp. «Saskaņā ar V. Krivicki, kura lieliskais konfidenciālais informācijas avots ir GPU: 1937. gadā
171 miljona iedzīvotāju vietā tika konstatēti tikai 145 miljoni; tādējādi Padomju Savienībā-trūka gandrīz 30 miljonu cilvēku.» Jāpatur prātā, ka tas notika pēc
kulaku iznīcināšanas trīsdesmito gadu sākumā, kad dzīvību zaudēja apmēram 8 miljoni cilvēku. Sk. Communism in Action. U.S. Government. Washington,
1946, 140. lpp.
19 Lielu daļu no šiem plāniem, kas balstīti uz oriģināliem dokumentiem, var atrast darbā Léon Poliakov. Bréviaire de la Haine. Paris, 1951, 8. nod.
(amerikāņu izdevums ar nosaukumu Harvest of Hate. Siracuse, 1954; mēs citējam no franču oriģināla), taču tikai tiktāl, cik tie attiecas uz nevāciešu iznīcināšanu,
45