POLITOLOĂIJA

propagandas ietvaros tas atcels bezdarba pabalstus. 70 Tikpat svarīgs ir fakts, ka bezdarba
noliegums īstenoja — kaut arī visai negaidītā veidā — seno sociālistu doktrīnu: kas nestrādā, tam
nebūs ēst. Kā citu piemēru var minēt gadījumu, kad StaĜins izlēma pārrakstīt Krievijas
revolūcijas vēsturi: jaunās versijas propagandā ietilpa ne tikai veco grāmatu un dokumentu, bet
arī to autoru un lasītāju iznīcināšana; jaunās, oficiālās komunistiskās partijas vēstures
publicēšana 1938. gadā bija zīme, ka tīrīšana, kas iznīcināja veselu padomju inteliăences
paaudzi, ir beigusies. Līdzīgi rīkojās nacisti, — lai iegūtu stingrāku kontroli pār iedzīvotājiem
austrumu okupētajās teritorijās, viĦi sākumā izmantoja galvenokārt antisemītisku propagandu.
Propaganda netika papildināta ar teroru, jo pēc tā nebija vajadzības. Kad nacisti iznīcināja lielāko
daĜu poĜu inteliăences, tas netika darīts inteliăences pretdarbības dēĜ, bet gan tāpēc, ka saskaĦā ar
nacistu doktrīnu poĜiem intelekta vispār nebija, un, kad nacisti plānoja nolaupīt blondus un
zilacainus bērnus, viĦu nolūks bija nevis biedēt iedzīvotājus, bet gan glābt «ăermāĦu» asinis. 71
Tā kā totalitāras kustības pastāv pasaulē, kas pati par sevi nav Totalitāra, tās ir spiestas ėerties
pie līdzekĜa, kas parasti tiek uzskatīts par propagandu. Šāda propaganda parasti ir vērsta uz ārējo
sfēru — vai nu uz vietējo iedzīvotāju netotalitāro slāni, vai arī uz netotalitārām ārvalstīm. Arējā
sfēra, uz kuru vērsta totalitārisma propaganda, var būt Ĝoti dažāda; pat pēc varas sagrābšanas tā
var tikt vērsta uz to vietējo iedzīvotāju daĜu, kuru koordinēšanai nav sekojusi pietiekama
ideoloăiskā apstrāde. No šāda viedokĜa raugoties, Hitlera kara laikā teiktās runas viĦa ăenerāĜiem
ir īsts propagandas paraugs, kura galvenā iezīme ir neticami meli, ar kuriem fīrers izklaidēja
savus viesus, cenšoties iegūt viĦu uzticību. 72 Ārējās sfēras pārstāvji var būt ari atbalstītāji, kuri
vēl nav gatavi pieĦemt kustības patiesos mērėus; visbeidzot, nereti gadījās, ka fīreram tuvākie
cilvēki vai elitāro formējumu locekĜi pat partijas biedrus uztvēra kā pie ārējās sfēras piederošus;
šādā gadījumā, kad pār partijas biedriem vēl nevarēja droši valdīt, arī tiem bija nepieciešama
propaganda. Lai nepiešėirtu pārāk lielu nozīmi propagandas meliem, ir jāatceras, ka daudz
biežāk Hitlers pilnīgi atklāti brutālā vaĜsirdībā definēja kustības patiesos mērėus, taču tie netika
pienācīgi uztverti, jo klausītāji šādai konsekvencei nebija gatavi. 73 Tomēr pamatā totalitāra
kontrole cenšas propagandas metodes izmantot tikai ārpolitikā vai kustības ārvalstu atzaros, lai
sniegtu tiem piemērotu materiālu. Kad vietējā totalitārisma ideoloăiskā apstrāde nonāk pretrunā
ar ārvalstu patēriĦam paredzēto propagandas kursu (kā tas notika Krievijā kara laikā - ne tad, kad
StaĜins noslēdza sadarbības līgumu ar Hitleru, bet kad karš ar Hitleru noveda viĦu demokrātisko
valstu nometnē), savējiem propaganda vienmēr tiek izskaidrota kā «taktisks pagaidu manevrs». 74
Cik vien iespējams, šī atšėirība starp ideoloăisko doktrīnu kustībā jau iesaistītajiem, kam
propaganda vairs nav nepieciešama, un pārējai pasaulei paredzēto īsto propagandu ir jau
nostiprinājusies kustībā, pirms tā nāk pie varas. Propagandas un ideoloăiskās apstrādes attiecība
parasti ir atkarīga gan no kustības lieluma, gan ārējā spiediena. Jo mazāka kustība, jo vairāk
enerăijas tiek izlietots propagandai, un, jo lielāks pārējās pasaules spiediens uz totalitāro režīmu
(un šādu spiedienu nav iespējams pilnībā ignorēt pat aiz dzelzs priekškara), jo aktīvāk totalitārie
diktatori pievēršas propagandai. Svarīgākais ir tas, ka propagandas nepieciešamību vienmēr
nosaka ārpasaule un kustības pašas nodarbojas nevis ar propagandu, bet ar ideoloăisku apstrādi.
70
Tolaik oficiāli tika paziĦots, ka bezdarbs Padomju Krievijā «ir likvidēts». Līdz ar to arī visi bezdarba pabalsti tika «likvidēti» (Anton Ciliga. The Russian Enigma.
London, 1940, 109. lpp.).
71
Tā saucamā «Operācija — Siens» sākās ar 1942. g. 16. februārī izdotu Himlera pavēli par «vācu izcelsmes indivīdiem Polijā», kurā bija paredzēts viĦu bērnus
nosūtīt uz ăimenēm, «kas vēlas tos pieĦemt bez īpašiem noteikumiem, paužot mīlestību pret viĦu labajām asinīm» (Nirnbergas dokuments R 135, Parīzes Ebreju
dokumentācijas centra fotokopija). Šėiet, ka 1944. gada jūnijā 9. armija nolaupījusi un nosūtījusi uz Vāciju aptuveni 40-50 tūkstošus bērnu. Vērmahta ăenerālštābam
nosūtītajā ziĦojumā kāds Branden-burgs raksta, ka līdzīgu plānu bijis paredzēts realizēt arī Ukrainā (Document PS 031; Izd.: Leon Poliakov. Breviaire de la Haine,
317. lpp.). Ari Himlers vairākkārt norādījis uz šo plānu. (Sk. Nazi Conspiracy and Aggression. Office of the United States Chief of Counsel for the Prosecution of Axis
Criminality. U. S. Government, Washington, 1946, III, 640; šeit iekĜauti izvilkumi no Himlera runas Krakovā 1942. g. martā; sk. arī komentārus par Himlera runu
Bādšahenē 1943. g.; izd.: Kohn-Bramstedt, op. cit., 244. lpp.) Šo bērnu atlases principus var izprast pēc medicīniskajām apliecībām, ko izdeva 2. medicīnas nodaĜa
Minskā 1942. g. 10. augustā: «1922. g. 14. augustā dzimušās Natālijas Harpfas rases pārbaudē konstatēta normāli attīstīta meitene ar dominējošu austrumbaltu tipu un
nordiskiem vaibstiem.» - «1930. g. 19. februārī dzimušā Arnolda Kornīsa pārbaudē konstatēts normāli attīstīts zēns ar dominējošu austrumu tipu un nordiskiem
vaibstiem.» Paraksts: N. Wc. (Dokuments glabājas Ebreju zinātniskā institūta arhīvā ĥujorkā. Nr. Occ E 3a-17.)
Par poĜu inteliăences iznīcināšanu, ko pēc Hitlera uzskatiem varēja «izdarīt bez liekām bažām», sk. Poliakov, op. cit., 321. lpp.; Document NO 2472.
72
Sk. Hitlers Tischgespräche. 1942. g. vasarā viĦš joprojām runā par «pēdējā ebreja izdzīšanu no Eiropas» (113. lpp.) un ebreju nometināšanu Sibīrijā vai Āfrikā
(311. lpp.), vai Madagaskarā, lai gan faktiski lēmumu par «galīgo risinājumu» viĦš bija pieĦēmis jau pirms iebrukuma Padomju Savienībā, iespējams, 1940. gadā, un
pavēlēja uzstādīt gāzes krāsnis 1941. g. rudenī (sk. Nazi Conspiracy and Aggression, II, 265. un sek. lpp.; III, 783. un sek. lpp.; Document PS 1104, V, 322. un sek.
lpp.; Document PS 2605). Himlers jau 1941. gada pavasarī zināja, ka «visiem ebrejiem jābūt iznīcinātiem līdz kara beigām. Tā ir Fīrera nepārprotama vēlme un
pavēle.» (Kerstena lieta Ebreju dokumentācijas centrā.)
73
Šai sakarā jāmin ar 1940. g. 16. jūliju datēts ziĦojums par apspriedi Hitlera mītnē, kurā piedalījās Rozenbergs, Lammerss un Keitels un kuru Hitlers sāka ar
«pamatprincipu» formulēšanu: «Tagad ir svarīgi neizrādīt visai pasaulei mūsu galīgo mērėi [..] Tāpēc nedrīkst pieĜaut, ka [pavēles par miera un kārtības uzturēšanu
okupētajās teritorijās] norādītu uz galīgo risinājumu. Visus nepieciešamos pasākumus - nogalināšanu, pārvietošanu - var veikt neatkarīgi no visa iepriekš sacītā.» Seko
apspriede, kurai nav nekāda sakara ar Hitlera teikto un kurā Hitlers nepiedalās. Acīmredzot pārējie viĦu «nesaprata». (Document L 221, Ebreju dokumentācijas
centrā.)
74
Par StaĜina pārliecību, ka Hitlers neuzbruks Padomju Savienībai, sk. Isaac Deutscher. Stalin: a Political Biography. New York & London, 1949, 454. un sek. 1pp.;
īpaša uzmanība jāpievērš piezīmei 458. lpp.: «Tikai 1948. gadā Valsts plāna komitejas vadītājs, vicepremjers N. VozĦesenskis izpauda faktu, ka saimnieciskais plāns
1941. g. trešajam ceturksnim pamatojies uz miera apstākĜiem un ka jaunais, kara apstākĜiem piemērotais plāns ticis pieĦemts tikai pēc karadarbības sākšanās.» Doičera
novērtējuma pareizību balsta Hrušcova ziĦojums par StaĜina reakciju uz Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai. Sk. viĦa «Runu par StaĜinu» partijas 20. kongresā,
ko izdeva Valsts departaments {New York Times, June 5, 1956).
62