POLITOLOĂIJA

sabiedriskai kārtībai. Sākot ar “Rigvedu” tiek iedibināta “Rita” koncepcija: augstākais spēks
debesīs nodibina kosmisko kārtību, kura nosaka cilvēka uzvedību, pārkāpēju gaida dievišėais
sods. “Rita” realizācijas “Džarmas” veidā, kura ir ne tikai tiesības likums, bet arī morāle, rituāls,
barības lietošanas normas, dzīves veids, atkarībā no kārtas, piederības, un vecuma. “Džarma”
vispirms ir pienākums, cilvēka likteni nosaka cik lielā mērā viĦš spēj ievērot.
“Vēdās”,”Mahabharatā”,”Manu” u.c. avotos sabiedrība dalās četrās varnās (kastās) kuras dievi
radīja no pasaules ėermeĦa, ūdens un gara. Tā ir mantojamā nevienlīdzība:
Brahmani – augstākā (sludinātāju) kasta dieva radīta no tā lūpām.
Kšatriji (kareivji) – veidota no dieva rokām.
Vaisiju (tirgoĦu) – no dieva gurna.
Zemākā (šudri – zemnieki, vergi) – no dieva kājām.
Viszemās un ārpus kārtām - neaizskaramie.
Kārtu sistēmu Indijā tika atcelta XX gs. 50.g., taču ietekme jūtama arī mūsdienu indiešu
sabiedriskajā dzīvē.
“Vedu” struktūru VI gs. p.m.ē. kritizēja Siddhartha ar pieĦemto vārdu “Budda”
(apgaismotais) viĦš noliedza dievu kā augstāko personu un likumu avotu. Cilvēku darbība
atkarīga no cilvēku centieniem. Likumiski un garīgi visi cilvēki ir vienlīdzīgi, tāpēc noliedza
varnu sistēmu. Budisti uzlūkoja Džarmu ka pasaules kārtības dabisku likumu ko nosaka prāts. Tā
bija humānistiska mācība, kurai jābūt caurvītai ar dabisko likumus varu. Tas bija viens no
“dabisko tiesību” agrajiem variantiem.
Īpaša uzmanība jāpievērš faktiski pirmajam politiskajam traktātam “Arthašastra vai
Politiskas zinātne”. Arthašastras autora gods tiek piedēvēts Čandraguptas I (IV-III gs. p.m.ē.)
ietekmīgākajam padomniekam un ministram Kautiljo. Pēc sava satura darbs ir veltīts valsts
pārvaldes un mācībai kuras ievadā teikts, ka tā pēta “pareizu un nepareizu politiku”.
“Arthašastra” pamato noteikumu, ka mācība par valsts pārvaldi ir viena no sistēmveidojošām un
patstāvīgām zinātnēm (pēc filozofijas un ekonomikas) Noteicošais politiskās darbības princips ir
praktiskais labums “arthe”, varu un bagātību jāiegūst, jāaizstāv un jāvairo ar visiem
pieejamajiem līdzekĜiem, gan labiem, gan sliktiem, ja pēdējie izrādās visefektīvākie. Pēc 1,5
tūkstoša gadu šos principus izskatīja un pārstrādāja Nikollo Makjavelli (1469-1527), Džovani
Botero, Rišeljē ar koncepciju “Raison d'Etat”. Kautiljo ir Makjavelli priekštecis, viĦš izstrādā
metodēs kā jāiegūst un jāsaglabā vara, bagātība. Liela nozīme tiek atvēlēta valdnieka varas
tehniskajai pusei, “ideāla valdnieka” ētiskas uzvedības principiem, apraksta spiegu organizācijas
darbu, ārējās politikas metodes utt. Faktiski Kautiljo darbu var uzskatīt par pirmo politiskās
teorijas principu ievadu.
Politiskā doma Senajā Ėīnā.
Senās Ėīnas politiskās domas īpatnība ir tās samērā agrā izdalīšanās no reliăiozi –
mitoloăiskās literatūras. Par senās Ėīnas politiskās domas pamatlicējs tiek uzskatīts Čžou-guns
(XI-X gs. p.m.ē.) kurš izstrādāja dinastiju nomaiĦas formulu valsts pārvaldes struktūrā: “da-dao”
13