POLITOLOĂIJA

proti, pastāv tekstu, jēgu ăenerējošas iekārtas, kuru ietvaros cilvēks dzīvo, ne vienmēr sniegdams
(vai pat nespēdams sniegt) par to norēėinu.) Varas tehnoloăijas nosaka cilvēka izturēšanos,
pakĜauj noteiktiem mērėiem vai kundzībai, pārvēršot subjektu par objektu. Savukārt patības
tehnoloăijas nodrošina operācijas ar sevi, lai - paša vai citu spēkiem - sasniegtu noteiktu stāvokli
(laimi, pilnību, atpestīšanu u. tml.). Šīs tehnoloăijas nepastāv pašas par sevi, tās ir cieši
saaudušās. Jau Marksa «Kapitālā» redzams, ka jebkura producēšanas producēšanas tehnika
modificē indivīda izturēšanos. Manipulācijas ar lietām un objektiem paredz arī atbilstīgus
kundzības veidus. Šīs tehnoloăijas ir savstarpēji atkarīgas un vēsturiski variablas.
Fuko atziĦas Ĝauj izdarīt vienkāršu, bet būtisku secinājumu. Šīs tehnoloăijas ir sava veida
stratēăijas, fragmentāri un sukcesīvi projekti, kas dažādos areālos un zemēs gūst atšėirīgu
izpausmi. Šī secinājuma konkretizācijā svarīga loma ir arī Maksa Vēbera izstrādnēm. Līdz ar
viĦa darbiem iezīmējas racionalizācijas, racionalitātes koncepta pluralizācija. Tas nodrošina arī
«kapitālisma» pluralizāciju, kaut gan pašu Vēberu galvenokārt interesē modernais kapitālisms un
tā pārstāvju ētosa ăenealoăija. Turklāt Vēbera darbi uzskatāmi parāda, ka «sabiedrība» ir nevis
vienskaitlinieks, bet gan daudzskaitlinieks. Dažādās sabiedrībās izpaužas atšėirīgi Fuko iezīmētie
tehnoloăiju tipi. Turklāt pastāvošajās sabiedrībās var uzrasties (vai tiek ieviesti) agrāk esošo
tehnoloăiju elementi. Jau apcerējumā «Agrārās attiecības senatnē» Vēbers raksta: «Reizēm
pilnīgi nogrimušās antīkās kultūras parādības atkal ir uznirušas tām pilnīgi svešā pasaulē.» It
īpaši viĦš uzsver leiturăijas principa un autoritārās pārvaldes «uzniršanu», saistot abas tehnikas
ar faraonu Ēăipti. Vēbers raksta: «Ēăipte pati pirmā īstenojusi divas tādā pilnībā vairs
nesasniegtas institūcijas: 1) leiturăijas principu - īpašuma saistīšanu ar valstisko funkciju,
īpašnieka saistīšanu ar īpašuma funkciju un 2) birokrātisko pārvaldi. Abi principi kopš vēlīnā
antīkā laikmeta ir iekarojuši pasauli, nodrošinot to mūžīgo ēnu - iekaroto tautu "apolitismu".» Šī
Vēbera atziĦa ir vērsta pret pastāvošo vilhelmisko Vāciju, tās kapitālisma variantu. Ne velti viĦš
jau 1906. gadā atzīstas: «Taču tas, ka mūsu nācija nekad, nekādā formā nav izgājusi stingrā
askētisma skolu, ir avots visam tam, ko tajā (un arī pats sevī) ienīstu.»
Aristotelis darbā «Politika» cilvēku apraksta ar pazīstamo un vēstures gaitā dažādi interpretēto
jēdzienu «zōon polinkon» - politiska būtne. Grieėi, viĦaprāt, atšėiras no citiem ar to, ka dzīvo
augstākajā cilvēku sabiedrības formā, ko dēvē par polišu. Tās pilsonim piemīt aretē politiėē,
proti, «īpašības», kas nodrošina archein vai archestai - spēju «valdīt» vai «tikt valdītam» un
politiėē technē - politikas mākslu. Līdz ar to politika nav nekas cits kā māksla dzīvot polisā,
šādas dzīves nodrošināšana. Tas nozīmē, ka cilvēkam vajag iestrādāt sevī noteiktas «īpašības»,
ievingrināties tajās, lai vispār pastāvētu polisa jeb, kā dažkārt mēdz apzīmēt, pilsētvalsts.
Grieėu «valsts» pastāvēšanā ir dažas būtiskas iezīmes, kas to atšėir no cita tipa valstīm. Polisā
vara, valdīšana (archein) ir nošėirta no valdnieku, basileju institūcijas (basileia), tās «sākums»
(archē) vairs nav valdnieks, vara vairs nav kāda īpašums. Šī norise atveidojas ari sociāli
arhitektoniskajā telpā - dzīves, sabiedriskās dzīves centrs ir nevis valdnieka pils, bet gan agora,
kurā tiek pieĦemti polisai svarīgie lēmumi. Līdz ar to milzīgu lomu iegūst publiskais vārds,
veidojas pārliecināšanas, pierunāšanas māksla (hēpeistikē technē), radot arī atbilstīgo dievību,
kuras pārziĦā ir šī tehnika, proti, Peito (Peithō). Pārliecināšana savijas ar retoriku - runas
mākslu, kas pakāpeniski kĜūst par retoriku -daiĜrunu. Pārliecināšanas māksla nepavisam nav tikai
manipulācija ar vārdiem, sofistika. Šī tehnika ir sajūgta ar visu grieėu dzīvi cauraudošo
agonistikas, sacensības principu, noskaidrojot labāko risinājumu un demonstrējot atbilstīgo
aretē, kas nereti tiek tulkots ar pārprotamo vārdu «tikumība» vai «tikums» (burtiskā nozīmē
aretē ir vislabākais).
Polisas dzīve ir publiska, tā nav atsevišėu «namu» (dzimtu, klanu vai institūciju) pārziĦā.
Polisa, kā saka Aristotelis, ir namu (oikoi) apvienība (synoikismos), kopīgi lemjot par kopdzīves
problēmām, kas tiek publiskotas, apstrīdētas un sinestēziski risinātas. Diskusijas, argumentācija,
kritika ir neatĦemama politiskās spēles sastāvdaĜa. Visi polisas pilsoĦi ir politiėi, kam ir vienādas
tiesības tieši un atklāti, proti, pārrēsiski, paust savus uzskatus. Un šāda publiskuma iemiesojums
ir agora - atklāta telpa, kurā publiski jāpierāda ieteiktais risinājums. Publiskums nodrošina
atskaiti (eythynē), atbildīgumu, proti, norēėina sniegšanu par notiekošo. Šī principa īstenošana ir
159