POLITOLOĂIJA

privātām interesēm. Buržuāzijas dubultie standarti, tās sabiedriskās un privātās dzīves diferencēšana
bija piekāpšanās nacionālajai valstij, kura izmisīgi centās šīs divas sfēras nošėirt.
Eliti saistīja radikālisms pats par sevi. Marksa daudzsološie pareăojumi, ka valsts izzudīs un
radīsies bezšėiru sabiedrība, vairs nebija radikāli, tie vairs nebija pietiekami mesiāniski. Ja
Berdjajevam ir taisnība, apgalvojot, ka «krievu revolucionāri [..] vienmēr ir bijuši totalitāri,» tad
iemesli, kāpēc padomju Krievija vienlīdz saistīja kā nacistu, tā arī komunistu intelektuālos
līdzskrējējus, ir izskaidrojami ar to, ka Krievijā «revolūcija bija gan reliăija, gan filozofija, nevis
tikai konflikts, kas skar dzīves sociālo un politisko pusi». 64 Patiesībā šėiru transformēšanās
masās un politisko institūciju prestiža un autoritātes krišanās Rietumeiropā bija radījusi stipri
līdzīgus apstākĜus tiem, kādi valdīja Krievijā, tāpēc tā nebija nejaušība, ka rietumu revolucionāri
pamazām pārĦēma tipisko krievu revolucionāro fanātismu, kura galamērėis bija nevis sociāli
politisko apstākĜu grozīšana, bet gan ikvienas līdz tam pastāvējušas pārliecības, vērtības un
institūcijas radikāla iznīcināšana. Pūlis izmantoja šo jauno noskaĦu un radīja īslaicīgu
revolucionāru un noziedznieku aliansi, kura jau agrāk bija vērojama daudzās cariskās Krievijas
revolucionārajās sektās, bet nekad nebija manīta Eiropas politiskās dzīves arēnā.
PūĜa un elites satraucošā alianse un viĦu centienu paradoksālā sakritība izskaidrojama
tādējādi, ka šie sabiedrības slāĦi paši pirmie bija lemti izspiešanai no nacionālās valsts struktūras
un šėiru sabiedrības ietvariem. Pūlis un elite viens otru atrada bez jebkādām grūtībām, kaut arī
apvienojās uz neilgu laika posmu, jo abas puses iztēlojās, ka simbolizē sava laika likteni, ka tām
seko nebeidzamas masas, ka agrāk vai vēlāk Eiropas tautas tām pievienosies - pēc viĦu domām -,
nobriedušas savai revolūcijai. Izrādījās, ka gan pūlis, gan elite bija kĜūdījušies. Pūlis, buržuāzijas
šėiras padibenes, cerēja, ka bezpalīdzīgās masas tam palīdzēs piekĜūt pie varas, atbalstīs pūli, kad
tas pirmajā vietā izvirzīs savas privātās intereses, lai varētu nomainīt vecos buržuāziskās
sabiedrības slāĦus un iedvest tajā savu daudz uzĦēmīgāko padibeĦu garu. Taču totalitārisms,
nācis pie varas, ātri aptvēra, ka iedzīvotāju uzĦēmības gars neaprobežojas tikai ar pūĜa aprindām
un ka šāda iniciatīva katrā ziĦā var tikai kĜūt par draudu totālai dominēšanai pār cilvēku.
Savukārt sirdsapziĦas trūkums nebija attiecināms tikai uz pūli vien, turklāt atbrīvošanos no
sirdsapziĦas varēja iemācīt relatīvi īsā laikā. Nežēlīgajā pārvaldes un iznīcināšanas mašinērijā
koordinētu mietpilsoĦu masas bija noderīgāks materiāls, spējīgāks pat uz smagākiem
noziegumiem nekā tā saucamie profesionālie noziedznieki, nepieciešams vienīgi bija
priekšnoteikums, lai šie noziegumi būtu labi organizēti un iegūtu rutīnas darba ārējo formu.
Nav nejaušība, ka nedaudzos protestus pret nacistu masveida zvērībām, ko tie pastrādāja ar
ebrejiem un austrumeiropiešiem, pauda nevis militāristi vai kādas citas grupas no cienījamo
mietpilsoĦu koordinētajām masām, bet gan agrākie Hitlera biedri - tipiski pūĜa pārstāvji. 65 Arī
Himlers, visvarenākais vīrs Vācijā pēc 1936. gada, nepiederēja pie «bruĦotajiem bohēmiešiem»
(Heidens), kuru vaibsti bija tik satriecoši līdzīgi intelektuālās elites vaibstiem.
Himlers pats bija «daudz normālāks,» proti, lielāks mietpilsonis nekā jebkurš no nacisma
kustības sākotnējiem līderiem. 66 ViĦš nebija ne bohēmietis - kā Gebelss, ne seksuāls
noziedznieks - kā Štreihers, ne ėertais - kā Rozenbergs, ne fanātiėis - kā Hitlers, ne arī
avantūrists - kā Gērings. Savu pārākumu spējā organizēt masu totālu pakĜaušanu viĦš pierādīja
praksē, pieĦemot, ka lielākā daĜa cilvēku nav ne bohēmieši, ne fanātiėi, ne avantūristi, ne seksuāli
maniaki, ne arī trakie vai sociāli caurkritušie, bet gan pirmkārt un galvenokārt - strādājošie
un labi ăimenes cilvēki.
MietpilsoĦa norobežošanās privātajā dzīvē, viĦa cītīgā nodošanās ăimenei un karjerai bija
pēdējais un jau deăenerētais produkts, ko radījusi buržuāzijas ticība personisko interešu
64 Nicolai Berdyaev. The Origin ofRussian Communism. 1937, 124.-125. lpp.
65 Piemēram var minēt Baltkrievijas generālkomisāra un viena no vecākajiem partijas biedriem Vilhelma Kubes neparasto iejaukšanos, kad 1941. gadā, t.i., masu
slepkavību sākumā, viĦš rakstīja savam priekšniekam: «Es, saprotams, esmu stingrs un pilns vēlmes sadarboties ebreju jautājuma risināšanā, bet cilvēki, kas auguši
mūsu kultūrā, atšėiras no vietējo brutālajām ordām. Vai viĦu slepkavošanu labāk neuzdot lietuviešiem un latviešiem, kurus diskriminē pat pret vietējiem
iedzīvotājiem? Es pats to nevarētu. Tāpēc lūdzu man sniegt skaidras instrukcijas, lai jautājumu atrisinātu vishumānākajā veidā mūsu valsts un partijas prestiža vārdā.»
Šī vēstule publicēta darbā Max Weinreich. Hitler's Professors. New York, 1946, 153.-154. 1pp. Kubes iejaukšanos nekavējoties noraidīja, toties līdzīgs mēăinājums
glābt Dānijas ebreju dzīvību, ko izdarīja V. Bests, Reiha pilnvarotais Dānijā un labi pazīstams nacists, bija sekmīgāks. Sk. Nazi Conspiracy, V, 2.
Līdzīgā veidā Alfrēds Rozenbergs, kurš sludināja slāvu tautu zemāko statusu, acīm redzami netskārta, ka viĦa teorijas kādudien var nozīmēt šo tautu likvidāciju. Kad
viĦam uzticēja Ukrainas pārvaldīšanu, viĦš rakstīja šausminošus ziĦojumus par turienes vietējiem apstākĜiem 1942. gada rudenī, pēc tam kad viĦš bija nopūlējies
panākt tiešu paša Hitlera iejaukšanos. Sk. Nazi Conspiracy, III, 83. un sek. lpp., IV, 62.
Šim likumam, protams, ir daži izĦēmumi. Cilvēks, kurš izglāba Parīzi no iznīcības, bija ăenerālis fon Koltics, kuram tomēr «bija bail zaudēt posteni ar pavēĜu
neizpildīšanu», pat apzinoties, ka «karš jau vairākus gadus ir zaudēts». Tas, ka viĦam vienam pašam, bez vecā kaluma nacista Oto Abeca - vēstnieka Francijā -
enerăiskā atbalsta, būtu bijusi drosme pretoties pavēlei «pārvērst visu Parīzi drupās» saskaĦā ar paša liecību Abeca tiesā Parīzē liekas apšaubāmi. Sk. New York Times,
July 21, 1949.
66 AngĜu autors Sövens H. Robertss grāmatā The House that Hitler Built (London, 1939) apraksta Himleru kā «cilvēku ar izcilām manierēm, kuru dzīvē interesēja arī
viss vienkāršais. ViĦam nebija nekā kopīga ar tiem nacistiem, kuri uzvedās kā pusdievi [..] Šėiet, nevienam nebija tik lielas nepatikas pret savu darbu kā šim Vācijas
policijas diktatoram, un es esmu pārliecināts, ka neviens, kuru satiku Vācijā, nebija normālāks [..]» (89.-90. lpp.). - Tas dīvainā kārtā sasaucas ar StaĜina mātes
izteikumu, ko viĦa tādā saskaĦā ar boĜševiku propagandu sacījusi par savu dēlu: «Paraugdēls. Es vēlētos, lai visi būtu tādi kā viĦš.» (Souvarine, op. cit., p. 656. lpp.)
60