POLITOLOĂIJA

saistīta ar likumu pierakstīšanu, t.i., to interpretācijas patvaĜīguma novēršanu. Likumu publicitāte
nepieĜauj atsaukšanos uz tradīciju - polisa tieši ir tradīciju sabrukuma rezultāts. Likumi ir
konstrukti, kas nodrošina polisas pastāvēšanu, turklāt tie ir publiskas (visiem pieejamas un zināmas,
nevis apslēptas un tikai dažiem zināmas) regulas. Balstoties uz regulām jeb likumiem,
iespējams pieĦemt kopīgu (es to koinon) risinājumu, t.i., tie jānovieto vidū (es to meson), lai
nodrošinātu samērojamību. Tas iespējams arī tāpēc, ka grieėiem nav reliăijas, tās vietā pastāv
dažādi kulti, taču «sakrālā» (hieros) pasaule ir nošėirta no «profānās» (hosios) pasaules.
Dieviem ir sava pasaule, bet cilvēku pasaule ir viĦu pašu pārziĦā, t.i., «politiskā» dzīve ir pilnīgi
«desakralizēta».
Polisas pilsoĦi, neraugoties uz izcelsmi, stāvokli un nodarbošanos, ir vienlīdzīgi. PilsoĦu
attiecībās nostiprinās savstarpējība, atceĜot pakĜaušanas un pakĜaušanās hierarhiskās attiecības.
Politisko spēĜu dalībnieki ir līdzīgi (homoioi) vai abstraktāk - vienādi (isoi). Turklāt jāĦem vērā,
ka savstarpējība (oikeiōsis) nozīmē ne tikai būt kopā, bet ari būt pasaulē kā mājās, t.i., nodrošināt
pasaules apdzīvojamību. Politiskajā aspektā pilsoĦi ir savstarpēji apmaināmas vienības, kuru
spēles pakārtotas līdzsvaram (isonomia), vienādam spēku samēram (isokratia). Tāpēc arī tiek
nosodīta jebkura pārmērība - hyhris, kas izjauc līdzsvaru, pārmērība ir polisas kopdzīvē
pieĦemto noteikumu izsmiešana, izvarošana. Polisas dzīvi raksturo «likumi», t.i., noteikumi -
nomoi. Noteikumu ievērošana nodrošina taisnīgumu (dikē) un likumību (ennomia), līdz ar to
polisa kĜūst par kārtības (kosmos) iemiesojumu. Polisa ir nevis kosmētisku pasākumu arēna,
bet gan kosmisku darbību kopums. Turklāt tā ir nama, mājas (oikos) uzturēšanas un
pārvaldīšanas mākslas (hē oikonomikē) praktizēšanas vieta. «Ekonomika» ir noteikumu
izstrāde, pakārtojot tos kosmosam, tā «sākas» nevis ar citu pārvaldīšanu, bet gan ar sevis paša
uzturēšanu un valdīšanu pašam pār sevi, t.i., pašvaras nodrošināšanu.
Antīkā «valsts» nav nekāda juridiska persona vai autonoms, no pilsoĦiem nodalīts veidojums;
polisa ir pilsoĦi. Polisa ir brīvu cilvēku (eleutheros) kopīga lieta, nodrošinot un īstenojot «tēvu
satversmi» (patrios politeia). Polisā svarīgākais ir brīvība, tāpēc antīkajā pasaulē vērojama
negatīva attieksme (tā saglabājas līdz pat 18. gadsimtam) pret demokrātiju, kurā netiek ievērota
brīvība un ar kuru apzīmē agresīvu politiku (dēmokratia ir dēma, «pūĜa» vara, nodrošinot no
spēka (kratos) pozīcijām risinātu politiku).
Brīvā cilvēka statuss neattiecas uz vergu, ko līdzīgi četrkājainam dzīvniekam (tetrapodon)
nereti dēvē par cilvēkkāji (andrapodon) vai bērnu (pais), uzsverot tā nepilngadīgumu, nespēju
rīkoties patstāvīgi. Cilvēka tapšana antīkajā Grieėijā nepavisam nav vienkārša norise, lielā mērā
tā ir saistīta ar vecāku stāvokli, t.i., brīvs cilvēks ir brīvu vecāku bērns, kas izgājis noteiktu
«audzināšanas» procedūru. Ideāltipiskā skatījumā veidojas šāda aina. Brīvība principā attiecas uz
vīriešiem, sieviete ir mājas būtne. Tāpēc jaunekĜi tiek audzināti un izglītoti (paideusai), bet
meitenes -uzraudzītas (diaphylaksai, episkopein). Ja meitenei iestājas grūtniecība, tēvs, lai
izvairītos no negoda, to var ari pārdot verdzībā. Bērns neskaitās piedzimis, ja tēvs vai atbilstīgs
kopienas vīrietis to neakceptē, to var izlikt no mājām zvēru saplosīšanai, nomiršanai bada nāvē
vai adoptēšanai, kas lielākoties nozīmē nokĜūšanu verga statusā. Paideia, cilvēkam
neatĦemamais, kā uzsver Stilpons, t.i., audzināšana un izglītošana jeb kultūra, principā attiecas
uz brīvo cilvēku vīriešu kārtas pēcnācējiem vai viĦu draudzenēm - hetairām (savā ziĦā zīmīgs
piemērs ir Perikla otrā sieva, slavenā hetaira Aspasija - nepilsone un svešiniece Atēnās).
Sievietes pakārtotā loma uzskatāmi atveidojas laulības institūcijā un precību norisē.
Jaunavība, nevainība (parthenia) ir nevis meitenes tikumības apliecinājums, bet gan zīme, ka
viĦa pirms kāzām vēl ir neskarta. Laulību institūcija ir patriarhālas («tēvu varas») varas
struktūras nodrošinājums, tāpēc mantošana ir patrilineāra, bet precības - patrilokālas. Precību
izrāde ietver sevī divus aktus - saderināšanos un kāzas. Saderināšanās ir līgums (engye) starp
vīriešiem, nodrošinot zināmas garantijas: topošās sievas neskartību vai spēju dzemdēt un pūru,
kas znotam jāpārvalda laulību laikā. Otrs precību akts ir kāzas (gamos) - topošās sievas
transportēšana uz savām mājām un transformēšana par sievieti, t.i., ritualizēta seksuālās
iniciācijas īstenošana. Sievietes transportēšana ir Hermeja - tirdzniecības un atrasto lietu dieva
pārziĦā. Precības ir maiĦas process, sava veida preču apmaiĦa, kurā viena no precēm ir sieviete.
160