POLITOLOĂIJA

ar komunistu propagandu, ja neĦem vērā ideoloăiskos faktorus. Gan komunistiem, gan
nacistiem, solot nolīdzināt visas sociālās un mantiskās atšėirības, bezšėiru sabiedrība
nepārprotami nozīmēja to, ka visi tiks nolīdzināti līdz rūpnīcas strādnieka statusam, bet
Volksgemeinschaft ar savu pasaules iekarošanas zemtekstu deva zināmu cerību katram vācietim
reiz kĜūt par fabrikas īpašnieku. Vēl lielāka Volksgemeinschaft priekšrocība bija atziĦa, ka uz tās
nodibināšanu nav jāgaida tuvākā vai tālākā nākotnē un tā nav atkarīga no objektīviem
apstākĜiem: ideju varēja realizēt nekavējoties - kustības radītajā fiktīvajā pasaulē.
Totalitārisma propagandas īstais mērėis ir nevis pārliecināšana, bet gan organizēšana - «varas
akumulācija, pirms iegūti vardarbības līdzekĜi».118 Šai nolūkā ideoloăiskā satura oriăinalitāti
var uzskatīt tikai par nevajadzīgu šėērsli. Nav nejaušība, ka abas mūslaiku totalitārās kustības,
tik Ĝoti «jaunas» savās varas metodēs un tik atjautīgas organizācijas formās, nekad nav
sludinājušas nekādu jaunu doktrīnu un nekad nav izdomājušas nekādu jaunu ideoloăiju, kas jau
iepriekš nebūtu bijusi populāra.119 Masas pārliecina nevis īslaicīgi demagoăijas panākumi, bet
gan katram savām acīm redzamā realitāte un «dzīvās organizācijas» spēks.120 Ne jau spīdošais
masu oratora talants nodrošināja Hitleram viĦa vietu kustībā, tas drīzāk gan maldināja viĦa
pretiniekus, kuri viĦu novērtēja tikai par gluži parastu demagogu, bet StaĜins bija spējīgs gūt
uzvaru pār labāko Krievijas revolūcijas oratoru.121 Totalitārie vadoĦi un diktatori izceĜas ar
neslēptu vaĜsirdīgu mērėtiecību, ar kādu tie no pastāvošām ideoloăijām izvēlas tos elementus,
kas ir vislabāk piemēroti atšėirīgas, pilnīgi fiktīvas pasaules pamatu veidošanai. Cionas gudro
protokolu fikcija bija atbilstoša Trocka sazvērestības fikcijai, jo abām piemita ticamības
elements - sabiedrībai nezināma ebreju ietekme pagātnē un cīĦa par varu starp Trocki un StaĜinu
-, jo bez šīs ticamības nevarēja droši iztikt pat totalitārisma izdomātā pasaule. ViĦu prasmē
ietverta realitātes un pārbaudāmu pieredzes elementu izmantošana un pārnešana izraudzītajā
fiktīvajā pasaulē un to vispārināšana sfērās, kuras tiek pilnīgi nošėirtas no jebkādas uz indivīda
pieredzi balstītas kontroles. Ar šādu vispārināšanu totalitārā propaganda rada īpašu pasauli, kas
spēj konkurēt ar reālo pasauli, kuras galvenā nepilnība ir loăikas, konsekvences un organizētības
trūkums. Šīs izdomātās pasaules konsekventums un tās stingrā organizētība dod iespēju
vispārinājumam pārdzīvot konkrētāku melu izvirdumus -ebreju vara pēc viĦu apslepkavošanas,
draudīga trockistu sazvērestība pēc viĦu likvidēšanas Padomju Savienībā un pēc Trocka
nogalināšanas.
Stūrgalvība, ar kādu totalitārie diktatori ir turējušies pie saviem sākotnējiem meliem, lai arī
cik absurda, ir vairāk nekā māĦticīga pateicība tam, kas nodrošinājis panākumus, un vismaz
attiecībā uz StaĜinu tas nav izskaidrojams ar meĜa psiholoăiju, jo gūtā veiksme var viĦu pašu
padarīt par savu pēdējo upuri. Kad šie propagandas saukĜi tiek ieviesti «dzīvā organizācijā», tos
nevar droši izĦemt, nesagraujot visu struktūru. PieĦēmumu par ebreju sazvērestību totalitārā
propaganda no objektīva, diskutējama jautājuma bija padarījusi par nacistu realitātes galveno
elementu; jēga tam visam bija tāda, ka nacisti rīkojās tā, it kā pār pasauli valdītu ebreji un, lai
sevi aizstāvētu, pasaulei būtu nepieciešama pretēja sazvērestība. Rasisms viĦu izpratnē vairs
nebija diskutējama teorija ar apšaubāmu zinātnisko vērtību; tas tika realizēts ik dienu visā
politiskās organizācijas funkcionējošā hierarhijā, jo šīs organizācijas ietvaros būtu «nereālistiski»
apšaubīt tā patiesumu. Ari boĜševismam vairs nav jādiskutē par šėiru cīĦu, internacionālismu un
proletariāta labklājības absolūto atkarību no Padomju Savienības labklājības; funkcionējošā
Kominternes organizācija ir pārliecinošāks arguments nekā jebkādi pierādījumi vai ideoloăiski
uzskati.
Galvenais iemesls totalitārās propagandas pārākumam pār citu partiju un kustību propagandu
ir tās neapšaubāmais saturs, kas vismaz kustības locekĜiem vairs nav diskutējams jautājums, bet
ir kĜuvis par tikpat reālu un neaizskaramu viĦu dzīves elementu kā aritmētikas likumi. Visas
dzīves organizēšana saskaĦā ar noteiktu ideoloăiju ir iespējama tikai totalitāra režīma apstākĜos.
Nacistiskajā Vācijā šaubīšanās par rasisma un antisemītisma pamatotību, kad vienīgā nozīmīgā
cilvēka vērtība bija viĦa izcelsme, kad karjera bija atkarīga no «āriskiem» sejas vaibstiem
(kandidātus dienestam SS Himlers izvēlējās pēc fotogrāfijām) un kad barības daudzums bija
118
Hadamovsky, op. cit.
119
Heiden, op. cit., 139. lpp.: Propaganda nav «māksla iedvest uzskatu masās. Patiesībā tā ir māksla saĦemt uzskatu no masām.»
120
Hadamovsky, op. cit., passim. Termins aizgūts no Hitlera Mein KampfiĜ grām., 11. nod.), kur kustības «dzīvā organizācija» pretstatīta birokrātiskas partijas
«nedzīvajam mehānismam».
121
Būtu nopietna kĜūda izskaidrot totalitāros vadoĦus ar Maksa Vēbera «harismātiskās vadības» kategoriju. Sk. Hans Gerth. The Nazi Party. Izd.: American Journal
ofSociology, 1940, XLV sēj. (Līdzīgs trūkums piemīt Heidena biogrāfiskajam darbam, op. cit) Gerts attēlo Hitleru kā birokrātiskas partijas harismātisku līderi. Tas
vien, viĦaprāt, izskaidro faktu, -«lai cik kliedzoša ir pretruna starp darbiem un vārdiem, nekas nevar izjaukt stingras disciplīnas organizāciju». (Sī pretruna ir daudz
raksturīgāka StaĜinam, kurš «vienmēr teica pretējo tam, ko darīja, un darīja pretējo tam, ko teica». Sk. Souvarine, op. cit., 431. lpp.)
Par šā pārpratuma cēloni sk. Alfred von Martin. Zur Soziologie der Gegenwart. Izd.: Zeitschrift für Kulturgeschichte, 27. sēj.; Arnold Koettgen. Die Gesetzmässigkeit
der Verwaltung im Führerstaat. Izd.: Reichsverwaltungsblatt, 1936. Abi darbi raksturo nacistu valsti kā birokrātiju ar harismātisku vadību.
72