POLITOLOĂIJA

Tam, kurš vispār vēlas nodarboties ar politiku un praktizēt politiku kā profesiju un
aicinājumu, jāsaprot šie ētiskie paradoksi un paša atbildība par to, kas to iespaidā var izveidoties
no viĦa paša. ViĦš, es atkārtoju vēlreiz, sapinas ar velnišėīgiem spēkiem, kas uzglūn ikvienā
vardarbībā. Akosmiskās cilvēkmīlestības un labsirdības lielie virtuozi, vai nu tie radušies
Nācaretē, Asīzē, vai indiešu karaĜpilīs, nestrādāja ar politisko līdzekli - vardarbību, viĦu valstība
bija «ne no šīs pasaules», un tomēr viĦi iedarbojās un iedarbojas šajā pasaulē, Platona
Karatajeva 51 un Dostojevska svēto figūras aizvien vēl ir visadekvātākās to atveidojošās konstrukcijas.
Tas, kurš meklē savas dvēseles pestīšanu un citu dvēseĜu
glābšanu, nemeklē to politikas ceĜā, kurai ir pavisam citi uzdevumi - tādi, kas atrisināmi tikai
ar vardarbību. Politikas ăēnijs jeb dēmons sadzīvo ar mīlestības dievu, arī ar kristietības Dievu tā
baznīcas veidolā, tas dzīvo iekšējā spriedzē, kas jebkuru brīdi var izlauzties neizturamā konfliktā.
To cilvēki zināja jau baznīcas kundzības laikos. Florencei aizvien no jauna tika uzlikts interdikts
- un tolaik cilvēkiem un viĦu dvēseĜu pestīšanai tas nozīmēja daudz varenāku varu nekā (runājot
Fihtes vārdiem) Kanta 51 ētiskā sprieduma «aukstā sankcija» -, taču birăeri cīnījās pret baznīcas
valsti. Un sakarā ar šādām situācijām Makjavelli vienā skaistā vietā, ja nemaldos - «Florences
vēsturē», liek vienam savam varonim slavināt tos birăerus, kuriem tēvu pilsētas dižums ir
svarīgāks par savu dvēseĜu pestīšanu.
Ja jūs tēvu pilsētas vai «tēvzemes» vietā, kas patlaban ne visiem ir viennozīmīga vērtība,
sakāt «sociālisma nākotne» vai ari «starptautisks izlīgums», tad jums ir problēma tajā veidā, kāda
tā ir tagad. Jo tas viss, sasniegts ar politisku darbību, kas strādā ar vardarbīgiem līdzekĜiem un
atbildības ētikas ceĜā, apdraud «dvēseles pestīšanu». Bet, ja ticības cīĦā dzīsies pēc tās ar tīru
uzskatu ētiku, tai var kaitēt un diskreditēt to uz vairākām paaudzēm, jo trūkst atbildības par
sekām. Jo tad tas, kas darbojas, neapzinās spēlē iesaistītos velnišėīgos spēkus. Tie ir
nepielūdzami un rada viĦa darbībai, un arī viĦam iekšēji, sekas, pret kurām viĦš ir bezpalīdzīgs,
jo neredz tos. «Velns, kas ir vecs.» 52 Un ne jau gadi, ne jau vecums ir domāts ar atziĦu «KĜūstiet
veci, lai to saprastu!». Arī es nekad nesamierinātos, ja diskusijā mani pārtrumpotu ar dzimšanas
apliecības datiem, taču arī tas vienkāršais fakts, ka dažam labam ir 20 gadu, bet man - pāri 50
gadiem, galu galā man neliks domāt, ka tas vien jau ir sasniegums, kura priekšā godbijīgi
pamiršu. Ne jau vecumā ir nozīme. Bet noteikti – izskoloti nesaudzīgajā skatā uz dzīves reālijām
un spējā tās izturēt un būt iekšēji izaugušam pret tām.
Patiešām: politika, tiesa, tiek darināta ar galvu, taču pavisam droši - ne tikai ar galvu. Šajā
ziĦā uzskatu etiėiem visnotaĜ ir taisnība. Bet nevienam nevar izvirzīt priekšrakstus, vai jārīkojas
kā uzskatu etiėim vai kā atbildības etiėim un kad jābūt vienam vai otram. Var teikt tikai vienu: ja
tagad, šajos laikos, kam, kā jūs domājat, nepiemīt «sterila» uzbudinātība - bet uzbudinātība
tomēr kopumā ne vienmēr ir īsta kaisle -, pēkšĦi masveidīgi sazeĜ uzskatu etiėi ar lozungu
«Pasaule ir dumja un nekrietna, bet ne es; atbildība par sekām attiecas nevis uz mani, bet uz
citiem, kuru dienestā strādāju un kuru dumjību vai nekrietnību es izskaudīšu», tad es saku atklāti,
ka vispirms pajautāšu par to iekšējā atsvara mēru, kas stāv aiz šīs uzskatu ētikas, un ka man
radies iespaids -deviĦos gadījumos no desmit man ir bijusi darīšana ar vējgrābšĜiem, kas reāli
nejūt, ko ir uzĦēmušies, bet apreibinās ar romantiskām izjūtām. Cilvēciski mani tas īpaši
neinteresē un nepavisam nesatricina. Turpretim ārkārtīgs satricinājums ir tad, ja nobriedis
cilvēks - visviens, vai viĦš ir gados vecs vai jauns -, kas reāli un ar visu dvēseli uztver šo
atbildību par sekām un rīkojas atbildības ētikas garā, vienu brīdi saka: «Citādi es nevaru, te es
stāvu.» Tas ir kaut kas patiesi cilvēcisks un aizkustinošs. Jo šim stāvoklim kaut kad, protams,
vajadzētu iestāties ikvienā no mums, kurš nav iekšēji miris. Un šajā ziĦā uzskatu ētika un
atbildības ētika ir nevis absolūti pretstati, bet gan papildinājumi, kas kopā veido īstu cilvēku,
cilvēku, kuram var būt «aicinājums uz politiku».
Bet nu, godājamie klātesošie, parunāsim par šo punktu vēlreiz pēc desmit gadiem. Ja tad, no
kā man diemžēl vairāku cēloĦu virknes dēĜ jābīstas, jau ilgāku laiku kā būs iestājusies reakcija,
bet no tā, ko daudzi no jums un, atklāti sakot, arī es, protams, cer un vēlas, īstenosies visai maz,
varbūt vispār nekas, bet acīmredzot kaut kas jau īstenosies - tas ir Ĝoti iespējams, mani tas
nesalauzīs, kaut gan zināt to, protams, ir iekšējs slogs -, tad es labprāt vēlētos redzēt, kas no tiem,
154