POLITOLOĂIJA

totalitārisms spēja sagrābt varu, totalitārā propaganda - tiesa, pārstatītu akcentu formā -parādīja,
cik Ĝoti masas attālinājušās no domām par interesēm. Tādējādi Sabiedroto aizdomām, ka garīgi
slimo nogalināšana, ko Hitlers pavēlēja izdarīt kara sākumā, būtu saistāma ar vēlmi atbrīvoties
no liekām mutēm, nav itin nekāda pamata.85 Karš Hitleru nespieda atmest visus ētiskos apsvērumus,
kara laika masu slaktiĦā viĦš saskatīja vienreizēju iespēju uzsākt iznīcināšanas
programmu, kas, tāpat kā visas pārējās viĦa programmas sastāvdaĜas, bija aprēėināta gadu
tūkstošiem.86 Tā kā visa Eiropas vēsture gadsimtu gaitā ir iemācījusi cilvēkus katru politisko
darbību izvērtēt, par mērauklu izmantojot principu «kā interesēs?», un visus politiskos notikumus
aplūkot to pamatinterešu gaismā, viĦi pēkšĦi sastapās ar bezprecedenta neparedzamibas
elementu. Savu demagoăisko īpatnību dēĜ totalitārā propaganda, kas jau ilgi pirms varas
sagrābšanas parādīja, cik mazā mērā masas vada izdaudzinātais pašsaglabāšanās instinkts, netika
uztverta nopietni. Tomēr totalitārisma propagandas panākumi ir izskaidrojami nevis ar to
demagoăisko raksturu, bet gan ar vispārzināmo patiesību, ka intereses var kĜūt par apvienojošu
spēku tikai tur, kur stabilas sociālas struktūras nodrošina nepieciešamo saikni starp indivīdu un
grupu; tikai uz interesēm balstīta propaganda nebūs veiksmīga masās, kuru galvenā iezīme ir
nepiederība ne pie vienas sociālas vai politiskas grupas un kuras tādējādi ir sadrumstalotu
individuālo interešu haotisks kopums. Totalitāro kustību locekĜu fanātisms, kas kvalitatīvi tik
krasi atšėiras no parasto partiju biedru lielās lojalitātes, ir uzupurēties gatavu masu
pašneieinteresētības produkts. Nacisti ir pierādījuši, ka ir iespējams vest karā veselu tautu,
izmantojot saukli «pretējā gadījumā mēs zaudēsim visu» (tieši no šīs metodes rūpīgi būtu
izvairījusies kara propaganda 1914. gadā), un tas viss nenotika izmisuma, bezdarba vai
nepiepildītu nacionālo ambīciju laikā. Tāds pats gars parādās arī jau acīm redzami zaudētā kara
pēdējos mēnešos, kad nacistu propaganda pārbiedēto tautu mierināja ar solījumu, ka fīrers «savā
gudrībā ir sagatavojis vāciešiem vieglu nāvi, nogalinot viĦus ar gāzi, ja karā tiks ciesta sakāve».
Totalitārās kustības izmanto sociālismu un rasismu, atbrīvojot tos no utilitārā satura, šėiras vai
nācijas interesēm. Nemaldīgā pareăojuma forma, kurā šie uzskati tika pasniegti, kĜuva svarīgāka
par to saturu.87 Par masu vadoĦa galveno iezīmi tapa bezgalīgs nekĜūdīgums; viĦš nekad nevar
atzīt, ka ir pieĜāvis kĜūdu.88 Turklāt nekĜūdīguma koncepcija nav dibināta tik daudz uz pārākām
prāta spējām, cik uz pareizu vēstures un dabas virzošo spēku izskaidrojumu, — to spēku, kuru
maldīgumu nepierāda ne sakāve, ne bojāeja, jo tiem ir lemts sevi pierādīt ilgstošā laika gaitā.89
Pie varas esošiem masu vadoĦiem ir vienas rūpes, kas stāv pāri visiem utilitāriem apsvērumiem:
panākt, lai viĦu pareăojumi piepildītos. Kara beigās nacisti nevilcinājās izmantot savas vēl
funkcionējošās organizācijas koncentrēto spēku, lai panāktu pēc iespējas pilnīgāku Vācijas
izpostīšanu, tādējādi īstenojot savu solījumu, ka Vācijas tauta ies bojā, ja tiks ciesta sakāve.
NekĜūdīguma propagandiskais efekts, iepriekš paredzamu spēku interpreta lomas ārkārtējie
panākumi rosināja totalitāros diktatorus un viĦiem veidojās ieradums savus politiskus plānus
paust pravietojumu formā. Visplašāk pazīstamais piemērs tam ir Hitlera paziĦojums Reihstāgam
1939. gada janvārī: «Šodien es vēlos vēlreiz nākt klajā ar paredzējumu: ja ebreju finansistiem [..]
atkal izdosies ieraut tautas pasaules karā, tā sekas būs [..] ebreju rases iznīcināšana Eiropā.»90
Pārtulkoti netotalitārā valodā, šie vārdi skanētu šādi: «Esmu nodomājis uzsākt karu, un es esmu
nodomājis nogalināt Eiropas ebrejus.» Līdzīgi rīkojās StaĜins, kad savā referātā komunistiskās
partijas Centrālajā komitejā, runājot par labējo un kreiso novirzienu partijā un tā sagatavojot šo
novirzienu pārstāvju likvidēšanu, nosauca viĦus par «izmirstošas šėiras»91 pārstāvjiem. Šis
apzīmējums ne tikai apgalvojumu padarīja īpaši asu, bet ari totalitārā stilā pavēstīja par
pareăojumā minēto «izmirstošo» fizisku iznīcināšanu. Abos gadījumos tika panākts viens un tas
85 Liecības, ko devis Karls Brants - viens no ārstiem, kuriem Hitlers uzticēja eitanā-zijas programmas izpildi, - ir |oti raksturīga šajā kontekstā (Medical Trial. US
against Karl Brandt et. al. Hearing of May 14, 1947). Brants enerăiski protestēja pret aizdomām, ka projekts bijis paredzēts lieko pārtikas patērētāju iznīcināšanai;
viĦš uzsvēra, ka partijas biedri, kas izvirzīja šādu argumentu, saĦēmuši stingtu rājienu. ViĦaprāt, šos pasākumus diktējuši tikai «ētiski apsvērumi». Tas pats, protams,
sakāms par deportācijām. Lietās ir milzīgs daudzums ziĦojumu no militārajiem vadītājiem, kas sūdzas, ka miljonu ebreju un poĜu deportēšana ir pilnīgā pretrunā ar
«militārajām un ekonomiskajām vajadzībām». Sk. Poliakov, op. cit., 321. lpp.
86 Izšėirošo pavēli, ar kuru sākās masveida nogalināšana, parakstīja Hitlers 1939. g. 1. septembrī. Tā attiecās ne tikai uz garīgi slimajiem (kā bieži vien maldīgi tiek
uzskatīts), bet uz visiem, kas bija «neārstējami slimi». Garīgi slimos bija paredzēts iznīcināt pirmos.
87 Ideoloăisko kustību pārākumu pār partijām Hitlers pamatoja ar to, ka ideoloăijas (Weltanschauungen) vienmēr «pasludina savu nemaldīgumu» (Mein Kampf, II
grām., 5. nod. «Weltanschauung und Organisation^. - Hitlera jauniešu organizācijas oficiālās rokasgrāmatas (The Nazi Primer. New York, 1938) pirmajās lappusēs
konsekventi uzsvērts, ka visi ar Weltanschauung saistītie jautājumi, kas agrāk tikuši uzskatīti par «nereālistiskiem» un «nesaprotamiem», «nu kĜuvuši tik skaidri,
vienkārši un noteikti (kurs. mans - H. A), ka ikviens biedrs var tos izprast un sadarboties to risināšanā».
88 Pirmā no «partijas biedra vadlīnijām», kā tās atspoguĜotas «Organisationsbuch der NSDAP», ir šāda: «Vadonim vienmēr ir taisnība.» (1938. g. izd.). Taču
«Dienstvorschrift fur die P. 0. der NSDAP» (1932, 38. lpp.) pasniedz to šādā formā: «Hitlera lēmums ir galīgs!» Pievērsiet uzmanību būtiskām atšėirībām
formulējumā. «ViĦu pretenzija uz nemal-dīgumu, [tas, ka] viĦi nekad pēc būtības neatzina kĜūdas, atspoguĜo svarīgo atšėirību starp StaĜinu un Trocki no vienas puses
un ěeĦinu no otras. Sk. Boris Souvarine. Stalin: A Critical Survey of Bolshevism. New York, 1939, 583. 1pp.
89 Ir acīm redzams, ka HēgeĜa dialektika ir universāls līdzeklis, kas vienmēr nodrošina taisnību, jo visas sakāves Ĝauj interpretēt kā uzvaru sākumu. Viens no
brīnišėīgākajiem šādas sofistikas piemēriem ir Vācijas komunistu atteikšanās atzīt, ka Hitlera uzvara 1933. gadā bijusi Vācijas komunistiskās partijas sakāve.
90 Citēts pēc The Goebbels Diaries (1942-1943). Ed. by Louis Lochner. New York, 1948, 148. lpp.
91 Stalin, op. cit., loc. cit.
65