Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
nolemj tos politiskai nespējai. Jo problēma ir šāda: kā vienā dvēselē var sasiet karstu kaisli ar<br />
vēsu acumēru? Politiku darina ar galvu, nevis ar kādu citu ėermeĦa daĜu vai dvēseli. Un tomēr<br />
pati atdošanās, ja tā ir nevis frivola intelektuāla spēle, bet patiesa cilvēciska rīcība, var dzimt un<br />
uzaugt tikai kaislē. Taču tā spēcīgā dvēseles savaldīšana, kas raksturo kaislīgu politiėi un atšėir<br />
viĦu no «sterili uzbudinātiem» politiskajiem diletantiem, ir iespējama, tikai ievingrinoties<br />
distancētībā - visās šā vārda nozīmēs. Politiskas «personības» «spēks» pirmām kārtām nozīmē šo<br />
īpašību klātbūtni.<br />
Tāpēc politiėim ik dienu, ik stundu jāpārvar visnotaĜ triviāls, pārlieku cilvēcisks ienaidnieks:<br />
visparastākā iedomība, kas ir jebkuras lietišėas atdošanās un distances nāvīgākā ienaidniece, šajā<br />
gadījumā - ienaidniece distancei pašam pret sevi.<br />
Iedomība ir visai izplatīta īpašība, var gadīties, ka neviens nav pilnīgi brīvs no tās.<br />
Akadēmiskajās un zinātniskajās aprindās tā ir sava veida arodslimība. Taču zinātnieka iedomība,<br />
lai cik antipātiski tā arī izpaustos, ir relatīvi nekaitīga, jo kopumā netraucē zinātnisko uzĦēmumu.<br />
Pavisam citādi ir ar politiėi. ViĦš strādā, tiecoties pēc varas kā pēc obligāta līdzekĜa. Tāpēc pie<br />
viĦa normālajām īpašībām patiešām pieder, kā mēdz izteikties, «varas instinkts». Grēks pret viĦa<br />
profesijas svēto garu sākas tur, kur šī tiekšanās pēc varas kĜūst nelletišėa un pārvēršas par<br />
personiskas pašapmierināšanās priekšmetu, nevis tiek izmantota vienīgi kalpošanai «lietai». Jo<br />
politikas jomā galu galā pastāv tikai divu veidu nāves grēki: nelietišėums un - bieži, bet ne<br />
vienmēr ar to identa - bezatbildība. Iedomība, t.i., vajadzība pēc iespējas biežāk parādīties<br />
priekšplānā, visspēcīgāk kārdina politiėi veikt vienu vai otru grēku, vai arī abus kopā. Vēl jo<br />
vairāk tāpēc, ka demagogs ir spiests rēėināties ar «efektu», viĦam nemitīgi draud briesmas kĜūt<br />
par aktieri, kas neĦem nopietni atbildību par savas rīcības sekām un interesējas tikai pārradīto<br />
«iespaidu». ViĦa nelietišėums liek tiekties pēc varas spožās šėietamības, nevis pēc patiesās<br />
varas, bet bezatbildība - baudīt varu pašas varas dēĜ, nevis tās saturiskā mērėa dēĜ. Kaut gan vai,<br />
pareizāk, tieši tāpēc, ka vara ir nepieciešamais līdzeklis, bet tiekšanās pēc varas - politikas<br />
virzošais spēks, nav postošākas politiskā spēka izėēmošanas par iznireĜa lielīšanos ar varu un<br />
iedomīgu paštīksmināšanos varas izjūtā, par jebkuru varas kā tādas pielūgšanu. «Varas<br />
politiėis», kura kulta dedzīgo piekopšanu mēăina apgarot arī pie mums, var iedarboties spēcīgi,<br />
taču patiesībā viĦa darbība ir tukša un bezjēdzīga. Šajā ziĦā «varas politikas» kritiėiem ir pilnīga<br />
taisnība. Šādu uzskatu tipisko pārstāvju pēkšĦās iekšējās katastrofas mums Ĝāvušas piedzīvot, cik<br />
liels iekšējs vājums un bezspēcība slēpjas aiz šiem augstprātīgajiem, bet visnotaĜ tukšajiem<br />
žestiem. Šis produkts radies no ārkārtīgi nožēlojamās un virspusīgās uzpūtības pret cilvēciskās<br />
darbības jēgu, tam nav nekādas nojēgas par traăiku, kas patiesībā ieausta jebkurā, un pirmām<br />
kārtām jau politiskajā, darbībā.<br />
VisnotaĜ patiesi, un tas -patlaban vairāk nepamatojams -ir visas vēstures pamatfakts, ka<br />
politiskās darbības galarezultāts bieži, nē, gandrīz vai regulāri, ir pilnīgi neadekvāts, bieži vien<br />
gluži vai paradoksālās attiecībās ar savu sākotnējo jēgu. Bet, ja darbībai ir jābūt iekšējam<br />
balstam, tad šīs jēgas - kalpošanas lietai -nedrīkst trūkt. Kā jāizskatās lietai, kurai kalpojot<br />
politiėis tiecas pēc varas un izmanto varu, tā ir ticības lieta. ViĦš var kalpot nacionāliem vai<br />
vispārcilvēciskiem, sociāliem un ētiskiem vai kulturāliem, pasaulīgiem vai reliăiskiem mērėiem,<br />
viĦu var balstīt spēcīga ticība «progresam» - vienalga, kādā nozīmē -, vai ari viĦš var vēsi<br />
noraidīt šāda veida ticību, viĦš var pretendēt uz kalpošanu kādai «idejai» vai, principiāli noraidot<br />
šīs pretenzijas, kalpot ikdienas dzīves ārējiem mērėiem, taču kaut kādai ticībai jābūt vienmēr.<br />
Citādi patiešām - un tas ir visnotaĜ pareizi - radības niecības lāsts nomāc arī ārēji visvarenākos<br />
politiskos panākumus.<br />
Ar teikto mēs jau esam sākuši iztirzāt pēdējo šāvakara problēmu: politikas kā «lietas» ētosa<br />
problēmu. Kādu profesionālo aicinājumu tā apmierina pati par sevi, pilnīgi neatkarīgi no tās<br />
mērėiem, dzīves īstenošanas kopīgās tikumiskās ekonomijas ietvaros? Kāda, tā teikt, ir ētiskā<br />
vieta, kurā tā iemājo? Te nu, protams, saduras paši jaunākie pasauluzskati, starp kuriem tad arī<br />
jāizvēlas. Ėersimies enerăiski pie šīs problēmas, kas nesen atkal izvirzīta un kas, pēc manām<br />
domām, izvirzīta pilnīgi ačgārni.<br />
149