POLITOLOĂIJA

sajaukšana tiek nosodīta. Turpretim pirmatnējam cilvēkam šāda izšėirība nebija vajadzīga; viĦa
sabiedrības funkcionēšana varbūt tiešām bija atkarīga no tā, kā nebija.
Ir vērts pajautāt modernajam cilvēkam, vai viĦš izdara empīriskus novērojumus vai arī pauž
lojalitāti paša sabiedrības hierarhijai un struktūrai. Ja viĦam būs attiecīgā izglītība, viĦš,
iespējams, jautājumu sapratīs. Pastāv pat iespēja, ka viĦš uz to pareizi atbildēs. Bet vai ir kāds
pamats domāt, ka šī skaidrā funkciju nodalīšana ir tik pašsaprotama, ka, ja vien nebūtu grūtību ar
terminoloăiju un tulkojumu, pat mežonis spētu to saprast? Vai tas tik tiešām visiem ir iedzimts,
vai arī - gluži pretēji - tas ir kādas diezgan ekscentriskas tradīcijas īpašs sasniegums, Ĝoti
neparastu apstākĜu auglis? Vai darba dalīšana, funkciju nošėiršana ir ierakstīta jau pašā dabas un
domāšanas izveidē, vai - gluži pretēji - dabai un arī sabiedrībai labāk patīk izmantot vienu
instrumentu dažādiem mērėiem un vienu mērėi sasniegt, izmantojot dažādus instrumentus?
Mums, iedīdītiem smalki atšėirt dažādus mērėus un funkcijas, vajadzētu piesargāties no tā
projicēšanas uz citiem. Var būt, ka šis veikums ir ekscentrisks, pat patoloăisks.
PieĦēmums par iedzimtu dažādu lingvistisko funkciju precīzu sadalījumu ir tik dīvains, ka
tad, kad tas reiz tiek pieĦemts, no tā vajadzētu nekavējoties atteikties. Nav nekāda attaisnojuma
tam, ka mēs projicējam paši savu jutību, kura ir smagi iegūta pavisam savādas un īpašas
vēsturiskās attīstības gaitā, uz cilvēci kopumā, kur nu vēl uz pirmatnējo cilvēku. Darba dalīšana
un jautājumu nodalīšana, kas ir tikai viens tā aspekts, ir pavisam vēlīns sasniegums un nebūt nav
iedzimts visai cilvēcei.
Ja neĜaujamies šim pārprastajam pieĦēmumam, tad kā būtu pareizi domāt par pirmatnējā
cilvēka mentalitāti? Daudzjoslainība darbībās, citādās kā izziĦa, ir ierasts un pazīstams jēdziens.
Doma ir Ĝoti vienkārša: sarežăītā, lielā, sadrumstalotā un specializētā sabiedrībā šādas
"vienvirziena" darbības var būt "racionālas". Tas nozīmē, ka tās virza viens mērėis vai kritērijs,
kura sasniegšanu var diezgan precīzi un objektīvi izmērīt. To instrumentālā iedarbība,
"saprātīgums", ir pārbaudāms. Cilvēks iepērkoties ir ieinteresēts iegādāties labāko preci par
zemāko cenu. Bet tā tas nav daudzjoslu sociālā kontekstā: cilts kopienā cilvēks, kas kaut ko pērk
no kaimiĦa ciematā, nonāk darījuma attiecībās ne tikai ar pārdevēju, bet arī ar radinieku, biedru,
sabiedroto vai sāncensi, potenciālu līgavas sagādātāju viĦa dēlam, tādu pašu tiesnesi kā viĦš pats,
rituālu dalībnieku, tādu pašu ciemata aizstāvi un padomes locekli kā viĦš pats.
Visas šīs daudzējādās attiecības ienāks šajā ekonomiskajā operācijā u n neĜaus abām
iesaistītajām pusēm tikai izolēti raudzīties uz ieguvumiem vai zaudējumiem, kas saistīti ar šo
operāciju. Šādā daudzjoslu kontekstā nevar būt ne runas par "racionālu" ekonomisko uzvedību,
kuru vadītu apĦēmīga tiekšanās pēc maksimālā ieguvuma. Šāda uzvedība būtu postoša, jo
ignorētu visus citus daudzējādos apsvērumus un attiecības, kuras arī ir saistītas ar šo darījumu un
to ierobežo. Šie pārējie apsvērumi ir daudzi, vaĜēji, savā starpā savijusies un bieži vien
nesamērīgi, un tāpēc attiecībā uz tiem nav veicami izdevumu-ieĦēmumu aprēėini.
Šādos apstākĜos cilvēks var dzīvot atbilstīgi kādai normai, bet nevar kalpot vienam, skaidram
mērėim. Normas ir sarežăītas; mērėiem jābūt vienkāršiem un skaidriem. Instrumentāli noderīgs
un vairāk vai mazāk kvantificējams racionālisms pieĦem vienoto vērtības mēru, saskaĦā ar kuru
iespējams izvērtēt alternatīvās stratēăijas. Ja pastāv daudzas nesamērojamas vērtības, kaut kas
netverams, tad cilvēks var tikai just un Ĝaut, lai šīs jūtas vada viĦa kultūras visaptverošās cerības
vai aizspriedumi. ViĦš nevar aprēėināt. Turpretim mērėtiecība un iespēju vēsa izvērtēšana, kad
tās pastāv, pieprasa īpašu sociālo vidi, kāda parasti vienkāršākās sabiedrībās nav rodama.
Jo mazāk kādā kopienā locekĜu, jo tās darbība ir apvienotāka un daudzmērėīgāka. Lielas
sabiedrības var atĜauties kārtīgi nošėirtu darbību greznību (bet arī tās ne obligāti un ne universāli
to pieĦem).
Bet tāda pati daudzjoslainība, bez šaubām, nosaka arī valodas lietojumu vienkāršās un
mazākās sabiedrībās. Nevaram pieĦemt, ka Cilvēku, kas nodevies sociāli atzītam un
pieĦemamam trokšĦošanas modelim-īsi sakot, kurš kaut ko saka, nevaram uzskatīt, ka viĦš darītu
tikai vienu vienīgu lietu. Ir pavisam ticami, ka viĦš vienlaicīgi dara daudz dažādu lietu. Mūsu
stratēăija, sākot šo problēmu risināt, ir apgriezt tās pamata pieĦēmumu. Mēs esam tiekušies
pieĦemt, ka cilvēki vienlaicīgi dara tikai kaut ko vienu un ka viĦi skaidri nošėir savas dažādās
darbības, jo tā tas tik tiešām ir mūsu pašu ētosā un izglītībā; un tādēĜ, ja cilvēki dara vairākas
lietas vienlaicīgi, mums šėiet, ka tam nepieciešams izskaidrojums. Patiess ir pretējais
pieĦēmums: jāizskaidro ir vienjoslainība, kārtīgā un loăiskā darba dalīšana, funkciju nodalīšana,
kas ir kaut kas neparasts, un tieši līdz ar tās parādīšanos vēsturē ienāk Saprāts. Funkciju, mērėu
un kritēriju saplūšana un sajaukšanās ir normālais, sākotnējais cilvēces stāvoklis. Un ir svarīgi šo
izteikumu aptvert pilnībā. Daudzfunkcionāls izteikums nav tas, kurā cilvēks apvieno vairākas
169