POLITOLOĂIJA

autoritāros režīmos. Faktiskais iemesls ir tāds, ka nav hierarhijas bez varas un, kaut gan rodas
daudzi pārpratumi attiecībā uz tā saukto «autoritāro personību», varas princips visos svarīgajos
aspektos tiek diametrāli pretstatīts totalitārās kundzības principam. Gluži neatkarīgi no savas
izcelsmes Romas vēsturē vara, lai kāda būtu tās forma, vienmēr ir paredzēta brīvības
iegrožošanai vai ierobežošanai, nevis tās likvidēšanai. Totalitārās varas mērėis ir likvidēt
brīvību, pat nepieĜaut nekādu spontānu cilvēku rīcību, neizvēloties līdzekĜus, lai cik tie būtu
tirāniski. Formāli šo jebkādas varas vai hierarhijas trūkumu totalitārā sistēmā parāda fakts, ka
starp augstāko varu (fīrers) un pārvaldāmajiem nav neviena uzticama starplīmeĦa, no kura katrs
saĦemtu savu tiesu varas un paklausības. Fīrera griba var tikt īstenota visur un vienmēr, un viĦš
nav saistīts ne ar kādu hierarhiju, pat ne ar to, kuru pats būtu varējis izveidot. Tādējādi nav
pareizi sacīt, ka kustība, sagrābusi varu, nodibina daudzas «hercogu valstiĦas», kurās katrs
mazais vadonis var brīvi rīkoties, kā viĦam tīk, un atdarināt lielo vadoni hierarhijas augšā.205
Nacistu apgalvojums, ka
«partija ir fīreru grupa»,206 bija gluži parasti meli. Tāpat kā bezgalīgā institūciju pavairošana un
varas sajaukums rada stāvokli, kad ikviens pilsonis izjūt tiešu konfrontāciju ar VadoĦa gribu,
kurš patvaĜīgi izvēlas orgānu savu pavēĜu izpildīšanai, tā ka pusotra miljona «fīreru» visā Trešajā
reihā207 Ĝoti labi apzinājās, ka varu viĦiem devis tieši Hitlers bez funkcionējošas hierarhijas
starp līmeĦiem.208 Tiešā atkarība bija reāla, un pastarpinātā hierarhija, kurai noteikti bija
sabiedriska nozīme, bija ārējs, neīsts autoritāras valsts atdarinājums.
VadoĦa absolūtais varas un autoritātes monopols visskaidrāk ir redzams attiecībās starp viĦu
un policijas priekšnieku, kurš totalitārā valstī ieĦem visvarenāko sabiedrisko stāvokli. Tomēr, lai
cik liela, pat milzīga ir viĦa kā īstas policijas armijas un elites struktūru vadītāja rīcībā nodotā
materiālā un organizatoriskā varenība, policijas priekšnieks acīmredzot nespēj jelkad sagrābt
varu un pats kĜūt par valsts valdnieku. Tādējādi pirms Hitlera krišanas Himlers pat sapnī
neuzdrošinājās apstrīdēt Hitlera pretenzijas uz vadonību,209 un viĦš nekad netika ieteikts par
Hitlera pēcteci. Vēl interesantāks šai kopsakarā ir Berijas neveiksmīgais mēăinājums sagrābt
varu pēc StaĜina nāves. Lai gan StaĜins nekad nebija Ĝāvis nevienam policijas priekšniekam
baudīt tādu stāvokli, kas būtu salīdzināms ar Himlera stāvokli nacistu valdīšanas pēdējos gados,
ari Berijam bija diezgan liels karaspēks, lai pēc StaĜina nāves izaicinātu partijas varu, gluži
vienkārši ieĦemot visu Maskavu un visas pieejas Kremlim; neviens cits kā vienīgi Sarkanā
armija nespētu sagraut viĦa pretenzijas uz varu, un tas beigtos ar asiĦainu pilsoĦu karu, kura
iznākums nekādā ziĦā nebūtu paredzams. Būtiski ir tas, ka tikai dažas dienas vēlāk Berija
labprātīgi atstāja visus amatus, lai gan skaidri zināja, ka zaudēs dzīvību, jo šo dienu dēĜ bija
uzdrošinājies policijas varu pretstatīt partijas varai. Šis absolūtas varas trūkums, protams, nekavē
policijas priekšnieku organizēt savu milzīgo aparātu saskaĦā ar totalitāras varas principiem.
Tāpēc ir vērts palūkoties, kā Himlers pēc savas iecelšanas amatā uzsāka Vācijas policijas
reorganizāciju, līdz tam centralizētajā slepenpolicijas aparātā ieviešot institūciju daudzkāršošanu,
- t.i., viĦš nepārprotami darīja to, par ko visi varas eksperti pirms totalitārajiem režīmiem būtu
bažījušies kā par varas decentralizāciju, kura izraisa varas samazināšanos. Gestapo dienestam
Himlers vispirms pievienoja Drošības dienestu, kas sākotnēji bija SS nodaĜa un tika dibināta kā
policijas organizācija pašā partijas iekšienē. Galvenās Gestapo un Drošības dienesta struktūras
galu galā tika centralizētas Berlīnē, turpretim šo divu milzīgo slepeno dienestu reăionālās filiāles
saglabāja katra savu atšėirīgu identitāti un katra sniedza pārskatu par savu darbību tieši Himlera
birojam Berlīnē.210 Kara gaitā Himlers radīja vēl divus izlūkdienestus: vienā tika iesaistīti tā
sauktie inspektori, kuriem vajadzēja kontrolēt Drošības dienestu un koordinēt to ar policiju un
kuri bija pakĜauti SS jurisdikcijai; otrs bija īpašs militārās izlūkošanas birojs, kurš darbojās
205
Priekšstats par dalījumu «mazās hercogu valstiĦās», kuras veidoja «ārpus likuma esošu varas piramīdu ar fīreru virsotnē», paudis Roberts H. Džeksons. Sk. XII
nodaĜu grāmatā Nazi Conspiracy, II, 1. un sek. lpp. Lai izvairītos no šādas autoritāras valsts izveides, Hitlers jau 1934. gadā izdeva šādu partijas dekrētu: «Uzrunas
forma «Mein Fuerer» ir paredzēta vienīgi attiecībā uz fīreru. Ar šo aizliedzu visiem zemākajiem NSDAP vadītājiem Ĝaut sevi uzrunāt ar «Mein Reichsleiter» u.tml. kā
mutiski, tā rakstveidā. Uzrunas formai drīzāk jābūt Pg. [partijas biedrs] [..] vai gauleiters u.tml.» Sk. Verfūgungen, Anordnungen, Bekanntgaben, op. rit., 1934. g. 20.
augusta dekrēts.
206
Sk. Organisationsbuch der NSDAP.
207
Sk. 14. karti Nazi Conspiracy Vili sējumā.
208
Visi zvēresti kā partijā, tā arī elites struktūrās tika doti personiski Ādolfam Hitletam.
45
Pirmo soli šajā virzienā Himlers spēra 1944. gada rudenī, kad pats pēc savas ierosmes pavēlēja nāves nometnēs demontēt gāzes iekārtas un pārtraukt masveida
iznīcināšanu. Šādi viĦš uzsāka miera sarunas ar Rietumu lielvalstīm. Visai interesanti, ka Hitlers acīm redzami vispār netika informēts par šiem sagatavošanas
darbiem; šėiet, neviens neuzdrošinājās fīreram pateikt, ka viens no viĦa kara vissvarīgākajiem mērėiem jau bija atmests. Sk. Leon Poliakov. Brăvaire de la Haine.
1951, 232. lpp.
210
Nacistu policijas struktūras lielisko analīzi sk. Nazi Conspiracy, II, 250. un sek. lpp., it īpaši 256. lpp.
93