POLITOLOĂIJA

ěaunums un noziegumi šėiet pievilcīgi pūĜa mentalitātei, un tas nav nekas jauns. Vienmēr ir
bijis tā, ka pūlis apsveic «vardarbīgus aktus ar apbrīnu, sacīdami: varbūt tas ir Ĝauni, bet tas ir Ĝoti
gudri». 9 Totalitārisma panākumos īpaši satraucošs faktors ir tā piekritēju patiesā pašaizliedzība:
var saprast, ka nacista vai boĜševika pārliecību nesatricina noziegumi pret cilvēkiem, kas
nepieder pie šās kustības vai pat ir pret to naidīgi noskaĦoti; taču pārsteidzoši ir tas, ka šāds
nacists vai boĜševiks nesvārstās arī tad, kad briesmonis sāks aprīt savus bērnus, un pat tad ne, ja
pats kĜūst par vajāšanas upuri - tiek notiesāts un ieslodzīts; izmests no partijas un nosūtīts katorga
vai uz koncentrācijas nometni. Gluži pretēji, par izbrīnu visai civilizētajai pasaulei viĦš pat var
vēlēties palīdzēt savai apsūdzībai un pats noformulēt savu nāves spriedumu, ja vien neskarts
paliek viĦa kustības dalībnieka statuss. 10 Būtu naivi šo stūrgalvīgo pārliecību, kas ir stiprāka par
jebkādu paša pieredzi un izslēdz jebkādu savtīgumu, uzskatīt tikai par dedzīga ideālisma
izpausmi. Ideālismu, vienalga - muĜėīgu vai varonīgu, vienmēr rada kāds individuāls lēmums un
pārliecība, un tas balstās uz pieredzi un argumentiem. 11 Totalitārisma kustību fanātisms pretstatā
visiem ideālisma veidiem sabrūk brīdī, kad kustība pamet savus fanātiskos sekotājus nelaimē,
iznīcinot viĦos jebkādu pārliecību, kas būtu varējusi pārdzīvot pašas kustības sabrukumu. 12 Taču
kustības organizācijas ietvarā, kamēr vien tas turas kopā, kustības fanātiskos dalībniekus
neietekmē ne pieredze, ne argumenti; identificēšanās ar kustību un absolūts konformisms šėiet
iznīcinājuši pieredzes spēju, pat ja šī pieredze ir tik ekstremāla kā spīdzināšana vai nāves bailes.
Totalitārās kustības izvirza sev mērėi organizēt un arī veiksmīgi organizē masas - nevis
šėiras, kā to darīja kontinentālo nacionālo valstu vecās interešu partijas, un nevis pilsoĦus,
kuriem ir savs viedoklis un interese par valsts lietu kārtošanu, kā to darīja anglosakšu valstu
partijas. Lai gan visas politiskās grupas ir atkarīgas no proporcionālā spēka, totalitārās kustības
no skaitliskā spēka ir atkarīgas tādā mērā, ka totalitārie režīmi pat citādi labvēlīgos apstākĜos
šėiet neiespējami valstīs ar relatīvi mazu iedzīvotāju skaitu. 13 Pēc Pirmā pasaules kara Eiropu
pāršalca antidemokrātisks un prodiktatorisks pustotalitāro un totalitāro kustību vilnis; fašistiskas
kustības izplatījās gan Itālijā, gan Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs (viens no
nozīmīgākajiem izĦēmumiem bija Cehoslovakijas Čehijas daĜa); taču pat Musolīni, kuram patika
termins «totalitāra valsts», nemēăināja izveidot pilnīgi totalitāru režīmu 14 un apmierinājās ar
diktatūru un vienas partijas valdīšanu. Līdzīgas netotalitāras diktatūras radās pirmskara
Rumānijā, Polijā, Baltijas valstīs, Ungārijā, Portugālē un Franko pārvaldītajā Spānijā. Nacisti,
kas nemaldīgi nojauta šādas atšėirības, nicīgi izteicās par savu fašistisko sabiedroto trūkumiem,
bet patiesais apbrīns, ko viĦi izjuta pret boĜševiku režīmu Krievijā (un Vācijas Komunistu par-
9 Citēts no Protocols of the Elders ofZion vācu izdevuma Die Zionistischen Protokolle mit einem Vor- und Nachwort von Theodor Fritsch. 1924, 29. lpp.
10 Tas, protams, īpaši attiecas uz krievu totalitārisma novirzienu. Ir interesanti piebilst, ka sākotnējā ārvalstu inženieru tiesā Padomju Savienībā komunistu
simpātijas jau tika izmantotas kā pašapsūdzības arguments: «Varas iestādes visu laiku uzstāja, lai es atzīstos, ka esmu izdarījis sabotāžas aktus, ko nekad neesmu
darījis. Man teica: «Ja, kā izliekaties, jūs atbalstāt padomju valdību, pierādiet to ar savu rīcību; valdībai ir nepieciešama jūsu atzīšanās.» Antons Ciliga darbā The
Russian Enigma. London, 1940, 153. lpp.
Šādas rīcības teorētisko pamatojumu ir devis Trockis: «Mums var būt taisnība tikai kopā ar Partiju un tās vadībā, jo vēsturē nav paredzēts cits veids, kā mums
varētu būt taisnība. Angļiem ir teiciens «Mana valsts, vai tai ir taisnība vai nav». [..] Mums ir daudz labāks vēsturisks pamats teikt, ka tā ir mana partija
neatkarīgi no tā, vai atsevišķos konkrētos gadījumos tai ir vai nav taisnība» {Souvarine, op. cit., 361. lpp.).
No otras puses, Sarkanās armijas virsnieki, kas nepiederēja pie kustības, bija jātiesā aiz slēgtām durvīm.
11 Nacistu autors Andreass Pfenings nepārprotami noraida domu, ka SA cīnījusies par «ideāliem» vai ka tās rīcību noteikusi «ideālistiska pieredze». Viņu «pamata
pieredze tika iegūta cīņas gaitā». Gemeinschafi und Staatswissenschafi. Darbā: Zeitschrift fur die gesamte Staatswissenschaft. 96. sēj. Tulkojums citēts pēc Ernst
Fraenkel, The Dual State. New York and London, 1941, 192. lpp. No plašā literatūras klāsta, ko pamfletu formā izdevis SS galvenais ideoloģijas centrs
(Hauptamt-Schulungsamt), ir skaidri redzams, ka viņi ir cītīgi vairījušies no vārda «ideālisms». No SS biedriem prasīja nevis ideālismu, bet gan «pilnīgu loģisku
konsekvenci visos ideoloģijas jautājumos un nežēlīgu politiskās cīņas ievērošanu». (Werner Best. Die deutsche Polizei. 1941, 99. lpp.)
12 Šajā ziņā pēckara Vācija sniedz daudzus spilgtus piemērus. Ir pilnīgi pārsteidzoši, ka amerikāņu karaspēks, kurā bija nēģeri, nekādā ziņā netika uzņemts
naidīgi, lai gan nacisti masīvi iedvesa rasistisko ideoloģiju. Tikpat pārsteidzošs bija arī «fakts, ka pēdējās dienās, kad Vācija cīnījās pret Sabiedrotajiem, SS
karaspēka daļas necīnījās «līdz pēdējam vīram» un ka šī speciālā nacistu kaujas vienība «pēc ievērojamiem upuriem iepriekšējos gados, kas būtiski pārsniedza
Vērmahta proporcionālos zaudējumus, pēdējās nedēļās rīkojās tāpat kā jebkura cita vienība, kas komplektēta no civilistiem, un padevās stāvokļa
bezpalīdzīgumam» {Kari O. Paetel. Die SS. Izdevumā: Vierteljahreshefie fiir Zeitgeshcichte, Januar 1954).
13 Maskavas pārraudzīto Austrumeiropas valstu valdības valda Maskavas labā un darbojas kā Kominternes aģenti; šīs valstis noder par piemēru tam, kā izplatījās
Maskavas vadītā totalitārā kustība, nevis vietējo tendenču attīstība. Šķiet, vienīgais izņēmums ir Dienvidslāvijas Tito, kas, iespējams, bija sarāvis saites ar
Maskavu, jo saprata, ka krievu parauga totalitārās metodes viņam maksās lielu daļu Dienvidslāvijas iedzīvotāju.
14 Pierādījums fašistu diktatūras netotalitārajam raksturam ir samērā vieglie sodi, kas piespriesti politiskajiem likumpārkāpējiem, un šādu spriedumu pārsteidzoši
nelielais skaits. īpašās aktivitātes periodā no 1926. gada līdz 1932. gadam speciālie tribunāli politiskajiem likumpārkāpējiem piesprieda 7 nāves sodus, 257
brīvības atņemšanu uz 10 gadiem vai ilgāk, 1360 brīvības atņemšanas sodus uz laiku, kas nepārsniedz 10 gadus, un daudzus notiesāja ar izsūtīšanu trimdā.
Turklāt 12 000 tika apcietināti un atzīti par nevainīgiem -šāda procedūra bija absolūti neiedomājama nacistu vai boļševiku terora apstākļos. Sk. E. Kohn-
Bramstedt. Dictatorship and Political Police: The Technique of Control by Fear. London, 1945, 51. un sek. lpp.
44