POLITOLOĂIJA

3. politiskās nenoteiktības periods kad vieni cer uz vecās struktūras saglabāšanu, bet citi
pievēršas jaunajam. Taču jaunā valdība ierobežo personības brīvības, neitralizē vai iesūc
sevī citu partiju parlamentārās funkcijas.
Postkoloniālais autoritārisms.
Veidojas pēc neatkarības iegūšanas ar samērā vāju ekonomisko eliti, ekonomikas
lejupslīdes posmā aug neapmierinātība un tāpēc jāierobežo politiskā sacensība.
Rasu vai etniskā demokrātija.
Tas ir autoritārā režīma paveids, kur valdošās pozīcijas ieĦem noteikta etniska grupa
izspiežot visas citas. Šis režīma tips ir ar ievērojamām demokrātijas pazīmēm, taču veido citu
grupu sepāratismu.
Postotalitārie režīmi.
Parasti veidojas pēc totalitāra harizmātiska līdera nāves. Sākas mēăinājumi turpināt
iepriekšējo pārvaldes veidu un pretējs process – personības kulta likvidācija, taču ievērojami
pieaug valdošās elites birokratizācija un totalitāro struktūru demontāžas process: pavājinās
policejiskās struktūras, mēăinājumi radīt kolektīvo vadību, mīkstināt režīmu, ievest liberālisma
elementus sabiedrības dzīvē. Postotalitārā režīma spilgtākie raksturojumi bija redzami PSRS pēc
StaĜina nāves.
Sultaniskie režīmi
Šeit “sultans” tiek lietots pārnestā nozīmē, jo musulmanismā tas ir laicīgā valdnieka
tituls. Šie režīmi raksturīgi Tuvo Austrumu valstu sistēmām, taču arī citur ir sastopami patriarhāli
mantojamās monarhijas režīmu tipi. Ludvika XIV slavenais teiciens “valsts – esmu es” raksturo
šo režīmu ăenerālo principu. Tādi režīmi nepazīst plurālismu un opozīciju. ViĦus neierobežo
nedz ideoloăija, nedz morāle vai tradīcijas. Atšėirībā no autoritārajiem līderiem sultānu rīcība
nav prognozējama.
33