You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
sabiedriskajā dzīvē. Šādi principi un kritēriji Monteskjē uzskatā bija gods monarhijā, tikums<br />
republikā un bailes tirānijā.<br />
Pilnīgā totalitārās pārvaldes formā, kur visi cilvēki kĜuvuši par Vienu cilvēku, kur visas<br />
darbības tiecas pēc dabas vai vēstures kustības paātrināšanas, kur ikviens darbības akts ir Dabas<br />
vai Vēstures pasludinātā nāves sprieduma izpildīšana, t.i., apstākĜos, kad var pilnīgi paĜauties uz<br />
teroru, lai uzturētu kustības vienmērīgu gaitu, neviens darbības princips, kas atdalīts no tās<br />
būtības, vairs nebūtu vajadzīgs. Taču, kamēr totalitārais režīms nav iekarojis visu pasauli un ar<br />
terora dzelzs stīpu nav padarījis ikvienu cilvēku par vienas cilvēces daĜu, terors savā divējādā<br />
funkcijā kā pārvaldes būtība un kustības, nevis darbības princips nevar tikt pilnībā realizēts.<br />
Tāpat kā likumīgums konstitucionālā pārvaldes formā nav pietiekams faktors, lai iedvesmotu un<br />
vadītu cilvēku darbību, tā arī totalitārā pārvaldē nepietiek ar teroru, lai iedvesmotu un vadītu<br />
cilvēku rīcību.<br />
Kamēr pašreizējā situācijā totalitārā vara savu pilsoĦu sabiedriskās darbības vadīšanā dalās ar<br />
citām pārvaldes formām, tai patiesībā nav vajadzīgs nekāds darbības princips un tā nemaz<br />
nevarētu šo principu izmantot, jo tas iznīcinātu cilvēka spēju darboties. Totāla terora apstākĜos<br />
pat bailes vairs nevar noderēt par padomdevēju rīcības izvēlē, jo terors izraugās savus upurus<br />
neatkarīgi no viĦu individuālās rīcības vai domām, tikai pēc dabas vai vēstures procesu<br />
objektīvās nepieciešamības. Totalitārisma apstākĜos bailes, iespējams, ir vairāk izplatītas nekā<br />
jebkad agrāk, taču tās ir zaudējušas savu praktisko nozīmi, jo to vadītā rīcība vairs neĜauj<br />
izvairīties no draudošajām briesmām. To pašu var teikt par piekrišanu vai atbalstu režīmam, jo<br />
totālais terors ne vien izvēlas savus upurus saskaĦā ar objektīvām normām, bet ari izraugās<br />
bendes, nepavisam neievērojot viĦu pārliecību un simpātijas. Pārliecības kā rīcības motīva<br />
konsekventa izskaušana ir kĜuvusi par faktu kopš Lielo tīrīšanu laika Padomju Savienībā un tās<br />
satelītvalstīs. Totalitārās izglītības mērėis nekad nav bijis pārliecības ieaudzināšana, tā tiecas<br />
iznīcināt spējas šādu pārliecību veidot. Pilnīgi objektīvu kritēriju ieviešana SS vienību atlases<br />
sistēmā bija Himlera lielais organizatoriskais izgudrojums. ViĦš atlasīja kandidātus pēc<br />
fotogrāfijām, tikai saskaĦā ar rasu kritērijiem. Daba pati izvēlējās ne tikai tos, kas jāiznīcina, bet<br />
arī tos, kuri jāapmāca bendes darbam.<br />
Nekādi rīcības principi no cilvēku darbības arsenāla, piemēram, tikums, gods, bailes, nav<br />
nepieciešami un nav izmantojami, lai iekustinātu valsts sabiedrību, kura vairs neizmanto teroru<br />
kā iebiedēšanas līdzekli, bet kuras būtība jau ir terors. Tā vietā sabiedriskajā dzīvē tiek ieviests<br />
pavisam jauns princips, kurā nav vietas cilvēka gribai rīkoties un kurš izmanto nepieciešamību<br />
gūt zināmu izpratni par kustības likumu, pēc kura darbojas terors un no kura ir atkarīgs ikviena<br />
cilvēka personiskais liktenis.<br />
Totalitāras valsts iedzīvotāji tiek iemesti un ierauti dabas vai vēstures procesā, lai paātrinātu<br />
tā kustību. Tādējādi viĦi var būt tikai vai nu kustības iekšējo likumību izpildītāji, vai tās upuri.<br />
Process var izlemt, ka tie, kas šodien iznīcina citas rases un indivīdus vai atmirstošo šėiru<br />
locekĜus un «pagrimušās» tautas, rīt paši jau kĜūs pat upuriem. Savu pilsoĦu rīcības vadīšanai<br />
totalitārajam režīmam ir nepieciešams viĦus sagatavot vienādi piemērotus gan būt sprieduma<br />
izpildītājiem, gan upuriem. Divpusīga sagatavošana jeb darbības principa aizstājēja ir ideoloăija.<br />
Ideoloăijas jeb ismi, kas to piekritējiem pat apmierinājumu spēj izskaidrot jebko un jebkuru<br />
gadījumu, izsecinot to no vienas premisas, ir samērā nesena parādība, un daudzus gadu desmitus<br />
tai politiskajā dzīvē bija niecīga loma. Tikai ar retrospektīva atskata gudrību mēs ideoloăijās<br />
atklājam zināmus elementus, kas tās padarījuši tik noderīgas totalitārajiem režīmiem. Pirms<br />
Hitlera un StaĜina ideoloăiju lielais politiskais potenciāls vēl nebija atklāts.<br />
Ideoloăijas it pazīstamas ar savu zinātnisko raksturu: tās apvieno zinātnisku pieeju ar<br />
filozofiski nozīmīgiem rezultātiem un pretendē uz zinātniskas filozofijas lomu. Vārds<br />
«ideoloăija» it kā netieši no tāda, ka ideja var kĜūt par zinātnes priekšmetu, tieši tāpat kā<br />
dzīvnieki ir zooloăijas priekšmets, un ka izskaĦa -loăija vārdā «ideoloăija», tāpat kā vārdā<br />
«zooloăija», nenorāda ne uz ko citu kā tikai uz logot, ar to saistītiem zinātniskajiem<br />
formulējumiem. Ja tā patiešām ir, tad ikviena ideoloăija būtu gan pseidozinātne, gan<br />
pseidofilozofija, kas pārkāpj gan zinātnes, gan filozofijas ierobežojumus. Šādā gadījumā deisms<br />
būtu ideoloăija, kura aplūko Dieva jēdzienu, kas ir filozofijas priekšmets, ar zinātnisko metodi,<br />
kas raksturīga teoloăijai, kur Dievs ir atklāsmes realitāte (teoloăija, kas nebalstās uz atklāsmi kā<br />
pieĦemtu realitāti, bet aplūko Dievu kā jēdzienu, būtu tikpat nenormāla kā zooloăija, kas vairs<br />
nav pārliecināta par dzīvnieku fizisku, taustāmu eksistenci). Tomēr mēs zinām, ka tā ir tikai daĜa<br />
patiesības. Lai arī deisms noliedz dievišėo atklāsmi, tas nepauž «zinātniskus» apgalvojumus par<br />
Dievu, kas ir tikai «ideja», bet izmanto Dieva jēdzienu, lai izskaidrotu pasaules virzību. Ismu<br />
123
Change language