POLITOLOĂIJA

pasaulē.156 Uz nelokāmu lojalitāti kā slepenu biedrību biedrus viĦus iedvesmoja ne tik daudz
pats noslēpums kā nesavienojams sadalījums pēc principa Mēs un visi pārēji. To varēja saglabāt
ar slepenu biedrību organizatoriskās struktūras imitēšanu, kā arī atbrīvojot šo struktūru no tās
racionālā mērėa - noslēpuma glabāšanas. Nozīmes nebija arī tam, vai šīs attīstības pirmsākums
bijusi sazvērestības ideoloăija, kā tas bija nacistiem, vai revolucionāras partijas konspiratīvā
sektora parazītiska izaugsme, kā tas bija boĜševikiem. Totalitārajai organizācijai raksturīgs ir
princips - viss ārpus organizācijas «mirst», un šis princips tiek radikāli īstenots totalitāras varas
asiĦainajos apstākĜos, taču pat stadijā pirms varas iegūšanas tas šėiet pilnīgi pieĦemams [aužu
masām, kuras no dezintegrācijas un dezorientācijas paglābjas šādas kustības fiktīvajās «mājās».
Totalitāras kustības daudzkārt ir pierādījušas, ka spēj iedvest to pašu pilnīgo lojalitāti dzīvē
un nāvē, kas vienmēr ir bijusi slepeno un sazvērniecisko biedrību prerogatīva.157 Absolūts
pretošanās trūkums tik labi apmācītā un tik labi apbruĦotā vienībā kā SA pēc iemīĜotā vadītāja
(Rema) un simtiem tuvāko biedru noslepkavošanas pats par sevi vien jau ir Ĝoti interesants fakts.
Tajā laikā tieši Rema, nevis Hitlera rokās bija vara pār reihs-vēru. Taču šos notikumus nacistu
kustībā sen jau ir aizēnojušas neskaitāmas izrādes ar «noziedznieku» pašu atzīšanos
boĜševistiskajās partijās. Uz absurdu atzīšanos balstītas tiesas prāvas ir kĜuvušas par iekšēji
ārkārtīgi nozīmīgu, bet ārēji neizprotamu rituālu. Taču neatkarīgi no tā, kā upuri tiek sagatavoti
mūsdienās, šis rituāls ir cēlies no vecās boĜševiku «gvardes», iespējams, nesafabricēto atzīšanos
virknes 1936. gadā. Jau ilgi pirms Maskavas tiesas prāvām uz nāvi notiesātie cilvēki uzĦēma
piespriesto sodu Ĝoti mierīgi, ar attieksmi, kas «īpaši raksturīga čekas darbiniekiem».'158 Kamēr
vien kustība pastāv, tās dīvainā organizācijas forma nodrošina stāvokli, kad vismaz elitārie
grupējumi savu dzīvi nespēj iedomāties ārpus to cilvēku ciešā loka, kuri par notiesāti jūtas daudz
pārāki par kustībā neiesaistīto pasauli. Un, tā kā šīs organizācijas vienīgais mērėis vienmēr ir
bijis mānīt un apkarot, un galu galā pakĜaut pārējo pasauli, tās biedri labprāt maksā ar savu
dzīvību, ja vien tas palīdz vēlreiz piemuĜėot pasauli.159
Taču slepenās vai sazvērnieciskās biedrības organizatoriskās struktūras pamatvērtības un
morāles normas masu organizēšanas nolūkiem balstās nevis uz raksturīgajām bezierunu
piederības un lojalitātes garantijām un organizācijas neapšaubāma naidīguma izpausmēm pret
pārējo pasauli, bet gan uz to milzīgajām spējām ar pastāvīgiem meliem izveidot un uzturēt
izdomātu pasauli. Visa totalitāro kustību hierarhijas struktūra, sākot no vientiesīgiem
līdzskrējējiem, partijas biedriem, elitārajiem formējumiem un beidzot ar VadoĦa tuvāko loku un
pašu Vadoni, varētu tikt aprakstīta kā pārsteidzoši mainīgs lētticības un cinisma sajaukums, ar
kuru ikvienam partijas biedram atkarībā no ieĦemamā amata un stāvokĜa organizācijā jāreaăē uz
mainīgajiem un melīgajiem vadītāju paziĦojumiem un galveno, nemainīgo kustības ideoloăisko
fikciju.
Lētticības un cinisma sajaukums bija īpaši spilgta pūĜa mentalitātes iezīme, pirms tā kĜuva
par ikdienišėu masu fenomenu. Vienmēr mainīgajā, neizprotamajā pasaulē masas bija
sasniegušas tādu stadiju, kad tās vienlaicīgi varēja ticēt visam un nekam, domāt, ka viss ir
iespējams un nekas nav patiess. Šis sajaukums pats par sevi ir ievērības cienīgs, jo tas nozīmēja
beigas ilūzijai, ka lētticība ir vientiesīgu un primitīvu ĜautiĦu vājuma izpausme, bet cinisms -
pārāku un izglītotu cilvēku netikums. Masu propaganda atklāja, ka tās uzklausītāji arvien ir
gatavi ticēt sliktākajam, lai cik absurds tas arī būtu, tāpēc īpaši neiebilst pret to, ka tiek mānīti, jo
jebkuru apgalvojumu tik un tā uzskata par meliem. Totalitārie masu līderi savā propagandā
balstījās uz psiholoăiski pareizu pieĦēmumu, ka šādos apstākĜos cilvēkiem var likt vienu dienu
noticēt visneiedomājamākiem apgalvojumiem, nešauboties par to, ka nākamajā dienā, saĦēmuši
neapstrīdamus pierādījumus par šo apgalvojumu nepatiesīgumu, viĦi mierinājumu rastu cinismā;
cilvēki pamestu vadoĦus, kuri viĦiem melojuši, bet sacītu, ka visu laiku zinājuši, cik šie
apgalvojumi ir melīgi un apbrīnotu savus līderus par viĦu īpašo taktisko gudrību.
Tas, kas sākumā bija Ĝaužu masu pašsaprotama reakcija, kĜuva par masu organizāciju
hierarhisku principu. Lētticības un cinisma sajaukums ir raksturīgs visiem totalitāro kustību
slāĦiem, un, jo augstāks ir rangs, jo vairāk cinisms nomāc lētticību. Galvenā pārliecība, kas
156
Šėiet, tā bija viena no Rozenberga nozīmīgākajām ideoloăiskajām kĜūdām. ViĦš zaudēja fīrera labvēlību un arī ietekmi kustībā, ko ieguva tādi vīri kā Himlers,
Bormanis un pat Streihers, jo savā darbā «Divdesmitā gadsimta mīts» pieĜāva rasu plurālismu, no kura bija izslēgti tikai ebreji. Tā viĦš pārkāpa principu: ikviens, kas
nav iekĜauts («ăermāĦu tautā»), ir izslēgts («cilvēces masas»). Sal. ar 87. piez.
157
Zimmels (op. rit., 492. lpp.) uzskaita slepenās noziedzīgās biedrības, kuru biedri brīvprātīgi izvirza vienu vadītāju un kopš tā brīža bez ierobežojumiem un kritikas
viĦam paklausa.
158
Ciliga, op. rit., 96.-97. lpp. ViĦš arī apraksta, kā divdesmitajos gados pat vienkārši ěeĦingradas GPU cietuma ieslodzītie, kam bija piespriests nāves sods, Ĝāvuši
sevi aizvest uz soda izpildīšanas vietu «bez neviena vārda, bez protesta sauciena pret iekārtu, kas viĦus notiesājusi uz nāvi» (183. lpp.).
159
Ciliga apraksta, kā notiesātie partijas biedri «domāja - ja šie nāves spriedumi palīdzētu glābt visu birokrātisko diktatūru, ja tie nomierinātu dumpīgo zemniecību
(vai, pareizāk, to apmuĜėotu), viĦu upuris nebūtu veltīgs» {op. rit., 96.-97. lpp.).
82