POLITOLOĂIJA

nelikumību, no otras puses, izslēdzot koncentrācijas nometnes ārpus normālas sodu sistēmas un
to iemītniekus nosakot bez normālas juridiskās sistēmas, kurā par noteiktu noziegumu jāsaĦem
noteikts sods. Tā kriminālnoziedznieki, kuriem vienīgajiem vajadzētu atrasties šais nometnēs,
saĦemot sodu pat izdarītajiem noziegumiem, tiek uz turieni nosūtīti tikai pēc noteiktā cietumsoda
laika beigām. Totalitārā kundzība gādā par to, lai nometnēs ieslodzītie - ebreji, nedziedināmi
slimie, atmirstošo šėiru pārstāvji - jau būtu zaudējuši gan normālas, gan kriminālas darbības
iespējas. Tas nozīmē, ka «apcietinājums» tiek padarīts par «policijas drošības pasākumu», 280
tātad atĦem cilvēkam rīcībspēju. Novirzes no šīm normām Krievijā bija saistītas ar katastrofālu
vietu trūkumu cietumos un neīstenotu vēlmi - pārvērst visu sodu sistēmu pat koncentrācijas
nometĦu sistēmu. 281 Kriminālnoziedznieku ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs totalitārismam
bija vajadzīga, lai attaisnotu šo nometĦu pastāvēšanu, proti - antisociālo elementu izolēšanai. 282
Kriminālnoziedznieki īsti nepieder pie koncentrācijas nometĦu kontingenta, ja nu vienīgi tāpēc,
ka juridiski ir grūtāk iznīcināmi nekā pilnīgi nevainīgi cilvēki, jo ir vainīgi noziegumā.
Kriminālnoziedznieki kā noteikta koncentrācijas nometĦu kategorija kalpo koncentrācijas
nometĦu pastāvēšanas attaisnošanai sabiedrības acīs. No otras puses, lai saglabātu koncentrācijas
nometĦu sistēmu neskartu, ir svarīgi, lai kriminālnoziedznieki uz tām tiktu nosūtīti tikai pēc
cietumsoda izciešanas. Nekādā ziĦā koncentrācijas nometne nedrīkst kĜūt soda izciešanas vieta
par konkrētiem noziegumiem.
Kriminālnoziedznieku atrašanās nometnē tiek izmantota, arī lai satriektu pārējos ieslodzītos,
skaidri parādot, ka viĦi tiek pielīdzināti zemākajiem sabiedrības slāĦiem. Un drīz vien izrādās, ka
viĦi var apskaust viszemiskāko zagli vai slepkavu. Turklāt tas ir labs maskēšanās veids: šeit it kā
nenotiek nekas tāds, ko nebūtu pelnījuši kriminālnoziedznieki.
Kriminālisti it visur pārstāv nometĦu aristokrātiju. (Vācijā kara laikā viĦus nometnes iekšējā
hierarhijā nomainīja komunisti, tāpēc, ka kriminālistu vadībā nevarēja strādāt pat minimāli
lietderīgu darbu. Koncentrācijas nometnes uz laiku bija pārveidotas par spaidu darbu nometnēm,
kas bija īslaicīga un koncentrācijas nometnēm netipiska parādība.) Kriminālistus par vadītājiem
nometnēs padarīja ne tik daudz līdzība starp viĦiem un uzraugiem - PSRS koncentrācijas
nometnēs uzraugi nebija noziegumu pastrādāšanai speciāli sagatavota elite (atšėirībā no SS) 283 -,
bet gan fakts, ka tikai kriminālisti tiek nosūtīti uz nometnēm par kādu noteiktu nodarījumu. ViĦi
vismaz zina, kāpēc atrodas šais nometnēs, un tāpēc apzinās savu juridisko statusu. Attiecībā uz
politieslodzītajiem tā bija tikai subjektīva patiesība, jo viĦu darbību (ja tā tiešām bija darbība,
nevis tikai uzskati, citu aizdomas vai nejauša piederība pie nelegāla politiska grupējuma) neregulē
valsts likumdošanas sistēma un tā nav juridiski definēta. 284
Politieslodzīto un kriminālnoziedznieku sajaukumam, ar ko iesākās koncentrācijas nometnes
Krievijā un Vācijā, drīz vien pievienojās trešā kategorija, kas drīz vien kĜuva par ieslodzīto
vairākumu, un tie bija cilvēki, kuri nebija izdarījuši neko tādu, kam viĦu pašu vai viĦu mocītāju
izpratnē būtu racionāls sakars ar viĦu arestu. Vācijā pēc 1938. gada tādi bija ebreji, Krievijā
dažādas iedzīvotāju grupas, kuras kāda iemesla pēc bija kritušas valdošā totalitārā režīma
nežēlastībā. Šī pilnīgi nevainīgo ieslodzīto kategorija ir vispiemērotākā totalitārisma
eksperimentiem, kuru rezultātā tika iznīcināts cilvēks kā juridiska persona, un tieši šā iemesla
pēc viĦi gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi ir koncentrācijas nometĦu «pamatiedzīvotāji».
Apstiprinājums tam ir gāzes kameras, kuras lielo jaudu dēĜ varēja būt radītas nevis tikai
atsevišėiem gadījumiem, bet gan cilvēku iznīcināšanai vispār. Šo situāciju raksturo šāds dialogs:
«Vai drīkstu jautāt, kādam nolūkam radītas gāzes kameras?» — «Un kādam nolūkam jūs esat
dzimis?» 285 Tieši šai trešajai kategorijai — pilnīgi nevainīgajiem cilvēkiem koncentrācijas
nometnēs klājās vissliktāk. Politiskie un kriminālnoziedznieki tika asimilēti šai kategorijā,
tādējādi zuda atšėirība starp tiem, kuri ir kaut ko nodarījuši, un tiem, kuri nav nodarījuši neko, un
280 Maunz, op. rit., 50. lpp., apgalvo, ka kriminālnoziedzniekus, kuri izcieš noteikta ilguma sodu, nekādā gadījumā nedrīkst sūtīt uz koncentrācijas
nometnēm.
281 Krievijā tik Ĝoti trūka vietu cietumos, ka 1925./26. gadā tur varēja ievietot tikai 36% notiesāto. (Sk.: Dallin, op. rit., 158. un sek. lpp.)
282 Gestapo un SS vienmēr pievērsa lielu uzmanību tam, lai koncentrācijas nometnēs ieslodzītie tiktu savā starpā sajaukti. Nevienā nometnē nebija tikai
vienas kategorijas ieslodzītie.
Krievijā jau no paša sākuma politieslodzītie tika turēti kopā ar kriminālnoziedzniekiem. Pirmajos desmit padomju varas gados kreisajiem politiskajiem
grupējumiem vēl bija zināmas privilēăijas, taču, totalitārajam režīmam nostiprinoties, «divdesmito gadu beigās pret politieslodzītajiem izturējās
sliktāk nekā pret kriminālnoziedzniekiem». (Dallin, op. rit., 177. un sek. lpp.)
283 Sk, piem., Buberes-Neimanes (Vācijas komunista Heinca NeimaĦa bijusī sieva) liecību. ViĦa izdzīvoja Vācijas un Krievijas koncentrācijas nometnēs.
«Krievi [..] neizrādīja sadistiskas tieksmes kā nacisti [..] Krievu uzraugi bija parasti cilvēki, viĦi nebija sadisti, viĦi tikai uzticīgi pildīja šīs necilvēcīgās
sistēmas prasības.» (Under Two Dictators)
282 Bruno Bettelheim. Behaviour in Extreme Situations, izd. Journal of Abnormal and Social Psychobgy, XXXVIII sēj., No 4,1943, veicis pētījumus par
kriminālnoziedznieku un politieslodzīto pašcieĦu salīdzinājumā ar nevainīgiem ieslodzītajiem. Pēdējiem «bija grūtāk paciest sākot nējo šoku» nekā
pirmajiem. Betelheims tam par iemeslu min viĦu izcelsmi no vidusšėiras.
285 Rousset, op. rit., 71. lpp.
113