POLITOLOĂIJA

principam kĜūstot par organizācijas līdzekli un faktiski sastingstot bezkompromisa naidīgumā
pret visu pasauli ar slepenpolicijas kadru starpniecību Krievijā un Kominternes aăentiem
ārvalstīs, boĜševiku politika ir lielā mērā atbrīvojusies no «aizspriedumiem».
Tieši atbrīvotība no savu ideoloăiju satura raksturo visaugstāko totalitārās hierarhijas pakāpi.
Šie cilvēki visus un visu vērtēja saistībā ar organizāciju, tostarp ari Vadoni, kas viĦiem nav nedz
iedvesmots talismans, nedz arī cilvēks, kurš nekad nekĜūdās, bet gan ir gluži vienkāršs šāda veida
organizācijas «produkts»; viĦš noder nevis kā indivīds, bet kā funkcija, un tieši tāds viĦš kustībai
ir nepieciešams. Tomēr pretēji citām despotiskām valdības formām, kurās bieži valda kāda kliėe
un despotam ir tikai reprezentatīva marionetes loma, totalitārie vadītāji būtībā var darīt visu, kas
vien viĦiem tīk, un paĜauties uz saviem tuvākajiem piekritējiem, pat ja ir nolēmuši tos nogalināt.
Šādas pašnāvnieciskas lojalitātes tīri tehniskais iemesls ir tas, ka augstākā amata pēctecības
tiesības nenosaka ne pārmantojamība, ne citi likumi. Veiksmīgs galma apvērsums kustībai
kopumā izraisītu tikpat postošas sekas kā militāra sakāve. Ja Vadonis ir stājies amatā, kustībai
raksturīgi, ka visa organizācija tiek tādā mērā identificēta ar viĦu, ka jebkāda kĜūdas atzīšana vai
atstādināšana no amata sagrautu nekĜūdīguma burvju varu, kas tiek piedēvēta VadoĦa amatam,
un nestu postu visiem, kas ar šo kustību ir saistīti. Šīs struktūras pamats ir nevis VadoĦa vārdu
patiesums, bet gan viĦa rīcības nekĜūdīgums. Bez tā, turklāt strīda karstumā, kas jau pats par sevi
draud ar kĜūdīšanos, visa fiktīvā totalitārisma pasaule, reālās pasaules īstenības pārmākta, sašėist
drumslās, un tikai kustība, ko pareizā virzienā nemaldīgi vada līderis, ir spējīga šo realitāti
atvairīt.
Tomēr to cilvēku lojalitātei, kuri neticēja ne ideoloăiskām klišejām, ne VadoĦa
nemaldīgumam, ir arī dziĜāki, ne tikai tehniski iemesli vien. ViĦus kopā saista cieša un patiesa
ticība cilvēka visvarenībai. ViĦu morālais cinisms un ticība visatĜautībai balstās uz negrozāmo
pārliecību, ka viss ir iespējams. Šos cilvēkus, kuru nav daudz, gan ir grūti pieėert viĦu pašu specifiskajos
melos, un viĦiem nebūt nav jātic ne rasismam, ne ekonomikai, ne ebreju vai Volstrīta
sazvērestībai. Kaut gan arī viĦi ir maldināti, maldināti ar savu nekaunīgo, augstprātīgo ideju par
to, ka viss ir izdarāms, un ar savu nicinošo pārliecību, ka viss pastāvošais ir vienīgi pagaidu
šėērslis, ko pārāka organizācija agrāk vai vēlāk iznicinās. Pārliecināti par to, ka organizācijas
spēks var iznīcināt būtības spēku, tāpat kā labi vadīta banda var aplaupīt bagātnieku, kas slikti
sargā savu mantu, viĦi aizvien pārāk zemu novērtē nozīmīgo saliedētas sabiedrības spēku un
pārāk augstu vērtē kustības virzītājspēku. īpaši neticot pret sevi vērstas pasaules sazvērestības
reālai eksistencei, bet izmantojot to tikai kā organizatorisku līdzekli, viĦi nespēj saprast, ka pašu
sazvērestība pēkšĦi var izraisīt visas pasaules apvienošanos pret viĦiem.
Lai kā maldi par cilvēku visspēcību, ko viĦiem piešėir organizācija, galu galā tiek pārvarēti;
kustībā to faktiskās sekas izpaužas vienīgi tā, ka, rodoties domstarpībām, VadoĦa tuvākie
piekritēji nekad nebūs īpaši pārliecināti par saviem pašu uzskatiem, jo patiesi tic, ka šīm
domstarpībām nav sevišėas nozīmes, ka pat vistrakākajiem plāniem ir labas izredzes gūt
panākumus, ja vien viss tiek atbilstoši noorganizēts. ViĦu lojalitātes pamatā ir nevis uzskats, ka
Vadonis nekad nekĜūdās, bet gan pārliecība, ka ikviens, kas ar totalitāras organizācijas pārākajām
metodēm prot izmantot vardarbības līdzekĜus, var tapt nekĜūdīgs. Šie maldi pastiprinās, kad
totalitārais režīms ir ticis pie varas un demonstrē, cik relatīvs ir veiksmes un neveiksmes
jēdziens, kā arī parāda, ka zaudējums būtībā var kĜūt par ieguvumu organizācijā. (Ārkārtīgi sliktā
rūpniecības uzĦēmumu vadīšana Padomju Krievijā izraisīja strādnieku šėiras sašėelšanos, un
nežēlība pret ieslodzītajām civilpersonām nacistu pakĜautajās Austrumu teritorijās, lai gan radīja
«milzīgu darbaspēka zaudējumu», «domājot veselu paaudžu mērogā, nebija nožēlošanas vērta.»
4) Vēl vairāk, lēmumu, no kura totalitārisma apstākĜos atkarīga veiksme vai neveiksme, lielā
mērā nosaka organizēta un terorizēta sabiedriskā doma. Pilnīgi fiktīvā pasaulē neveiksmes nav
vajadzīgs ne reăistrēt, ne atzīt, ne arī atcerēties. Uz faktiem balstītas patiesības nepārtraukta
eksistence ir atkarīga no netotalitārās pasaules eksistences.
TOTALITĀRISMS PIE VARAS
Kad kāda organizatoriskā ziĦā starptautiska, ideoloăiski visaptveroša un politisko centienu
ziĦā globāla kustība sagrābj varu vienā valstī, tā sevi acīm redzami nostāda paradoksālā stāvoklī.
Sociālistisko kustību šī krīze neskāra, pirmkārt, tāpēc, ka nacionālais jautājums - un tas nozīmēja
ar revolūciju saistītu stratēăisku problēmu - dīvainā kārtā palika Marksa un Engelsa neievērots,
un, otrkārt, ar pārvaldes problēmām kustība saskārās tikai tad, kad pēc Pirmā pasaules kara Otrā
Internacionāle bija zaudējusi ietekmi pār saviem nacionālajiem biedriem, kas nacionālo interešu
85