Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
nodrošināja indiešu ētikai pilnīgi netraucētu, tikai pašas politikas likumiem sekojošu, pat radikāli<br />
kāpinātu šīs karaliskās mākslas iztirzājumu. Patiesi radikāls «makjavellisms» šā vārda populārajā<br />
nozīmē klasiski indiešu literatūrā pārstāvēts Kautiljas 48 «Arthašāstrā» (ilgi pirms Kristus<br />
dzimšanas, it kā Can-draguptas laikmetā), turpretim Makjavelli darbs «II Principe» ir nevainīgs.<br />
Katoliskajā ētikā, ar kuru profesors Fērsters parasti ir tuvās attiecībās, consilia evangélica, kā<br />
zināms, ir īpaša ētika tiem, kas apdāvināti ar svētās dzīves harizmu. Iepretim mūkam, kas<br />
nedrīkst izliet asinis un meklēt peĜĦu, atrodas dievbijīgs bruĦinieks un birăeris - viens var vienu,<br />
bet otrs - otru. Ētikas gradācija un iekĜaušana pestīšanas mācības organismā nav tik konsekventa<br />
kā Indijā, kaut arī tai vajadzēja un tā drīkstēja atbilst kristīgās ticības priekšnosacījumiem.<br />
Pasaules grēcīgā samaitātība Ĝāva relatīvi viegli iekĜaut ētikā vardarbību kā pārmācīšanas līdzekli<br />
pret grēkiem un ėeceru kaitējošām dvēselēm. Taču Kalna sprediėa tīri uzskatu ētiskās,<br />
akosmiskās prasības un uz tām balstītās reliăiskās dabiskās tiesības kā absolūtas prasības<br />
saglabāja savu revolucionējošo spēku un gandrīz visos sociālo satricinājumu laikmetos izvirzījās<br />
priekšplānā ar savu elementāro sparu. Starp citu, tās radīja radikāli pacifistiskās sektas, no kurām<br />
viena Pensilvānijā veica eksperimentu, radot uz āru nevardarbīgu valsts iekārtu, -traăisku<br />
eksperimentu, jo, izraisoties neatkarības karam, kvēkeri nevarēja ar ieročiem rokās iestāties par<br />
saviem ideāliem. Turpretim normālais protestantisms leăitimēja valsti, proti, absolūti atzina<br />
vardarbības līdzekli kā dievišėu iekārtojumu, bet jo īpaši leăitīmo priekšniecības valsti.<br />
Luters 49 atbrīvoja atsevišėo cilvēku no ētiskās atbildības par karu un uzvēla to priekšniecībai,<br />
paklausība kurai nekad, izĦemot ticības lietas, nevarēja izraisīt nekādu vainu. Kalvinisms atkal<br />
principā pazina vardarbību kā ticības kara līdzekli, kas islamā no paša sākuma bija dzīves<br />
elements. Tādējādi kĜūst redzams, ka politiskās ētikas problēmu nepavisam nerada modernā,<br />
renesanses varoĦu kultā dzimusī neticība. Ar to čīkstējušās visas reliăijas, ar visnotaĜ dažādiem<br />
panākumiem - un pēc teiktā nevarēja ari būt citādāk. Leăitīmās vardarbības kā tādas<br />
specifiskais līdzeklis cilvēku savienību rokās ir tas, kas nosaka visu politikas ētisko problēmu<br />
sevišėumu.<br />
Lai kas, lai kādu mērėu vārdā noslēgtu paktu ar šo līdzekli -un to dara ikviens politiėis -, tas ir<br />
pakĜauts tā specifiskajām sekām. īpaši lielā mērā tam ir pakĜauts ticības cīnītājs, kā reliăiskais, tā<br />
revolucionārais. Paraudzīsimies mierīgi uz tagadni kā piemēru. Tam, kas ar varu grib radīt<br />
pasaulē absolūtu taisnīgumu, ir vajadzīgi sekotāji: cilvēciskais «aparāts». ViĦam jādod tam<br />
cerības uz nepieciešamajām iekšējām un ārējām prēmijām -debesu vai pasaulīgo atalgojumu,<br />
citādi tas nefunkcionēs. Modernās šėiru cīĦas apstākĜos iekšējais atalgojums ir naida un<br />
atriebības kāres apmierināšana, bet pirmām kārtām tam jāapmierina nepatika un vajadzība pēc<br />
pseidoētiskā ietiepīgā paštaisnīguma, proti, vajadzība pēc ienaidnieka nozākāšanas un<br />
nomelnošanas. Ārējs atalgojums - avantūra, uzvara, laupījums, vara un ienesīgas vietas. Tāpēc<br />
arī viĦš ir atkarīgs ne tikai pats no saviem, bet ari no tā motīviem. Tātad no tā, lai viĦam<br />
nepieciešamie sekotāji -Sarkanā gvarde, okšėeri un aăitatori - ilgstoši varētu saĦemt šīs prēmijas.<br />
Tāpēc tas, ko viĦš šādos apstākĜos patiešām sasniegs ar savu darbību, nepavisam nav viĦa rokās,<br />
to nosaka viĦa sekotāju rīcības lielākoties ētiski zemiskie motīvi, kurus var turēt grožos tikai tik<br />
ilgi, kamēr godīgā ticība viĦa personai un viĦa lietai iedvesmo vismaz daĜu no korporatīvajiem<br />
biedriem, jo vairumu tā laikam nekad neiedvesmo. Taču ne tikai šī ticība, arī tad, ja tā subjektīvi<br />
ir godīga, vairumā gadījumu patiesībā ir vienīgi atriebības, varas, laupīšanas alku un ienesīgu<br />
vietiĦu meklēšanas ētiskā leăitimācija - neĜausim sev neko iestāstīt, jo ari materiālistiskā vēstures<br />
interpretācija nav nekāds fiakrs, kurā var katrā laikā iekāpt un kurš apstājas revolūcijas pārstāvju<br />
priekšā! -, bet pirmām kārtām: pēc emocionālās revolūcijas iestājas tradicionālā ikdiena, ticības<br />
varonis un vispirms jau pati ticība pazūd vai - un tas ir vēl efektīvāk - kĜūst par politisko<br />
mietpilsoĦu un tehniėu konvencionālās frāzes sastāvdaĜu. īpaši ātri šāda attīstība norisinās tieši<br />
ticības cīĦā, jo parasti to vada vai inspirē īsti vadoĦi, revolūcijas pravieši. Tāpēc ka ari šajā<br />
gadījumā, kā jebkurā vadoĦa aparātā, iztukšošana un lietišėošana, dvēseliska proletarizācija «disciplīnas»<br />
interesēs ir viens no panākumu nosacījumiem. Tāpēc ticības cīnītāja valdošie sekotāji<br />
Ĝoti viegli izdzimst pavisam ierastā ienesīgo vietu īpašnieku slānī.<br />
153
Change language