07.06.2013 Views

POLITOLOĂIJA

POLITOLOĂIJA

POLITOLOĂIJA

SHOW MORE
SHOW LESS

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

nozīmību starptautiskajā strādnieku kustībā. Tikai tipogrāfijas darbinieks Prudons kā vientuĜš<br />

ozols pacēlās augstu pāri savai apkārtnei. Arī jaunāko laiku patiesi lielo strādnieku tribūnu vidū<br />

bieži parādās bijušie buržuji, bet bijušie strādnieki - izĦēmuma gadījumos. Vajadzētu pierakstīt<br />

daudzas lappuses, lai uzskaitītu visus ievērojamos, sākotnēji no buržuāzijas aprindām nākušos<br />

sociāldemokrātu politiėus, turpretī no proletariāta cēlušos politiskos strādnieku vadoĦus, kuriem<br />

ir izdevies iemūžināt savus vārdus savas šėiras vēsturē, varētu nosaukt vienā elpas vilcienā:<br />

Benuā Malons, Augusts Bēbelis un noteikti arī Eduards Ansēle, bet arī viĦi, kaut būdami liela<br />

mēroga praktiėi un organizatori, nepavisam nav ar radošu spēku apveltīti teorētiėi.<br />

Buržuāzijas drumstalu atrodamība proletariāta partiju kristalizācijas procesā pirmkārt ir<br />

vēsturisks fakts, kuru rūpīgas studijas atklāj visās starptautiskajās strādnieku kustībās un kurš<br />

atkārtojas ik reizi, kad izaug jauns zars šo kustību kokā - pietiek uzmest aci sociālismam Japānā<br />

un Brazīlijā, lai to atkal pamanītu. Bet, otrkārt, tā ir aplūkojama arī kā vēsturiskās attīstības<br />

loăiskā konsekvence. Vēl vairāk! Mēs izgaismojām kā vēsturisku faktu ne vien buržuāzijas<br />

drumstalu atrodamību proletariāta cīĦas partijās vispār, bet gan vadošo lomu, ko tās daudzos<br />

gadījumos spēlē proletariāta atbrīvošanās cīĦā.<br />

Te nu varētu izvirzīt jautājumu - un tas palaikam arī tiek uzdots -, vai tas, ka eksistē tik daudzi<br />

pārbēdzēji no buržuāzijas pie proletariāta, neapgāž visu šėiru cīĦas teoriju; citiem vārdiem sakot,<br />

vai ilgotā nākotnes valsts, kurai pēc sociālistu un tiesību teorētiėu, ētikas speciālistu un<br />

anarhistu, jauno kristiešu sludinātāju un jauno kriminologu vienlīdz biklajām aplēsēm vajadzētu<br />

atpestīt no šėiriskajām pretišėībām, nevarētu rasties buržuāzijas psihisko pārvērtību ceĜā, pa kuru<br />

buržuāzija pakāpeniski nonāktu līdz visaptverošai pārliecībai par savu ekonomisko, sociālo u. c.<br />

privilēăiju netaisnīgumu, un, ja reiz tā, tad lieka ir krasā šėelšanās starp šėiru intereses pārstāvošajām<br />

šėiru partijām - varbūt tā vispār līdzinās nežēlīgai rotaĜai, kas būtu atzīstama par<br />

nederīgu un nosodāmu. «Ētiskās kultūras» izdevējs Rūdolfs Pencigs polemikā ar šo rindu autoru<br />

vienreiz aizrunājās tik tālu, ka nosauca no buržuāzijas uz sociālisma nometni pārgājušos par<br />

«priekšgājējiem» atbilstīgi tādas loăikas pieĦēmumam, ka aiz kavalērijas seko vezumnieki un ka<br />

pietiek ar nelielu vēsturisko pacietību, līdz visa buržuāzijas masa aiz šādiem ceĜvežiem pāries pie<br />

saviem ekonomiski un sociāli nāvīgajiem ienaidniekiem. Šādu teoriju varētu nosaukt par harakiri<br />

teoriju, ja vien nebūtu zināms, ka harakiri netiek izdarīts brīvprātīgi, bet gan pēc augstākas<br />

pavēles un ārēja spiediena dēĜ. īsumā papētīsim šīs teorijas pretenzijas uz patiesību.<br />

Kristīgie sociālisti un gluži tāpat arī sensimonisti stingri ticēja idejas ētiskajam spēkam un<br />

pieĦēma, ka ar to izdosies pārgrozīt savu pretinieku domas. Tālab viĦi nepagurusi klauvēja pie<br />

buržuju sirdīm. Pat Luijs Blāns vēl ievadā «Organisation du Travail» 320 pievērsās visu kārtu<br />

solidaritātei līdz ar viĦa iemīĜoto domu gaitu par tiesībām uz darbu un privātā kapitālisma<br />

nospiešanu valstiski finansētu ražotāju biedrību sociālismā.<br />

Bet arī jaunāko laiku sociālisms nav svešs pieĦēmumam par uzĦēmēju iespējamo<br />

pievienošanos strādnieku kustībai.<br />

Starp iedarbīgākajiem virzītājiem uz sociālistiskā pasaules uzskata galīgo uzvaru sociālistiski<br />

noskaĦotais dzejnieks Edmondo De Amičiss ierēėina to, ka pēc pasaules industriālās krīzes<br />

iestāsies vispārējs nogurums, ka mantīgās šėiras pārĦems bezgalīgs riebums pret mūžīgajiem<br />

cīniĦiem un ka tālāk tās nomāks bažīgie rūpesti, aizkavējot ar dzelzi un asinīm nākošo<br />

revolūciju 321 , kuras dēĜ tām tomēr reiz vajadzēs nožēlojamā kārtā iet bojā, un visu vēl papildinās<br />

neizsakāma vajadzība pēc atjaunotnes un ideālisms, kas vērsīsies plašumā arī buržuāzijas rindās;<br />

īsi sakot, būs pārāk «šausmīgi dzīvot mirstošās pasaules gruvešos» 322 . Līdzīgu domu gaitu jau<br />

piecdesmit gadus iepriekš pauda Heinrihs Heine, kuram pašam piederēt sociālistiem neĜāva tikai<br />

nelokāma mugurkaula trūkums. Pielikumā saviem aprakstiem par Parīzes politiku, mākslu un<br />

tautas sadzīvi viĦš 1843. gada 15. jūnijā rakstīja: «Es vēlētos šeit jo sevišėi paskaidrot, cik<br />

neizsakāmi labvēlīgus apstākĜus komunismam rada tas, ka tā ienaidniekam gan ir spēks, bet<br />

320 Darbs «Arodorganizācija» iznāca 1839. gadā un padarīja savu autoru par Ĝoti populāru sociālreformistu.<br />

321 De Amicis E. Lotte civili. - Firenze, 1899. - P. 924.<br />

322 He/ne H. Lutetia. - Sämtliche Werke. - Hamburg, 1890. - Bd. X. - S. 93.<br />

192

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!