You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
«idejas» — rase rasismā, Dievs deismā u.tml. — nekad nav bijusi ideoloăiju tematika un izskaĦa<br />
-loăija nav bijis «zinātnisku» formulējumu kopums.<br />
Ideoloăija gandrīz burtiski ir tas, ko izsaka šis vārds,- idejas loăika. Tā aplūko vēsturi,<br />
izmantojot ideju. Šīs metodes rezultāts ir nevis apgalvojumi par kaut ko, kas ir, bet gan procesa<br />
— nemitīgas maiĦas - atklāšana.<br />
Ideoloăija notikumu virzību aplūko tā, it kā tie notiktu pēc tā paša «likuma» kā «idejas» loăiskā<br />
izskaidrošana. Ideoloăijas pretendē uz visa vēsturiskā procesa mīklu — pagātnes noslēpumu,<br />
tagadnes sarežăījumu, nākotnes nedrošības - izpratni, tikai balstoties uz attiecīgajām idejām<br />
piemītošo loăiku.<br />
Ideoloăijas nekad nav izrādījušas interesi par esības brīnumu. Tās ir vēsturiskas, saistītas ar<br />
tapšanu un iznīkšanu, ar kultūru uzplaukumu un norietu, pat ja tās cenšas vēsturi izskaidrot ar<br />
kādu «dabas likumu» palīdzību. Vārds «rase» atvasinājumā «rasisms» nenorāda uz patiesu<br />
interesi par cilvēka rasēm kā par zinātnes jomu, bet ir tikai «ideja», ar kuru vēstures kustība tiek<br />
izskaidrota kā vienots konsekvents process.<br />
Ideoloăijas «ideja» nav ne Platona iztēlē tvertā mūžīgā būtība, nedz arī Kanta saprātu<br />
regulējošais princips, bet gan it izskaidrošanas instruments. Ideoloăija vēsturi uztver nevis idejas<br />
gaismā (tas nozīmētu, ka vēsture tiek uztverta no kādas ideālas mūžības viedokĜa, kūra pati ir<br />
ārpus vēstures kustības), bet kā kaut ko, kas nosakāms ar tās starpniecību. Šo jauno lomu<br />
«idejai» nodrošina tās «loăika», t.i., kustība, kura ir pašas «idejas» sekas un kurai nav<br />
nepieciešams nekāds ārējs faktors sevis iekustināšanai. Rasisms it uzskats, ka kustību jau ietver<br />
pats rases jēdziens, tāpat kā deisms it uzskats, ka kustību ietver priekšstats par Dievu.<br />
Vēstures kustība un šā priekšstata loăiskais process tiek uzskatīti par viens otram<br />
atbilstošiem, tādējādi, lai kas arī notiktu, viss notiek saskaĦā ar vienas «idejas» loăiku. Tomēr<br />
vienīgā iespējamā kustība loăikas laukā ir slēdziens no premisas. Dialektiskā loăika un tās ceĜš<br />
no tēzes caur antitēzi uz sintēzi, kas savukārt kĜūst par nākamās dialektiskās kustības tēzi, ne ar<br />
ko principā neatšėiras, tiklīdz ideoloăija to ir ieguvusi savā varā. Pirmā tēze kĜūst par premisu,<br />
un tās priekšrocība ideoloăiskajā izskaidrošanā ir šā ideoloăiskā paĦēmiena spēja izskaidrot<br />
faktiskās pretrunas kā vienas un tās pašas kustības fāzes.<br />
Tiklīdz loăika kā domas kustība - nevis kā nepieciešama domāšanas kontrole - tiek attiecināta<br />
uz ideju, šī ideja tiek pārveidota premisā. Ideoloăiskie pasaules izskaidrojumi šo darbību veica<br />
jau ilgi pirms tam, kad tā kĜuva tik ārkārtīgi auglīga totalitārai spriešanai. Tīri negatīvie loăikas<br />
spaidi un pretrunu noliegums kĜuva «produktīvi», tāpēc varēja ierosināt un cilvēkiem uzspiest<br />
domāšanas veidu, pamatojoties uz secinājumu izdarīšanu tikai argumentācijas ceĜā. Šo<br />
argumentācijas procesu nevarēja pārtraukt ne jauna ideja (kas būtu kĜuvusi par nākamo premisu<br />
ar citādu seku kopumu), ne jauna pieredze. Ideoloăijas vienmēr pieĦem, ka pietiek ar vienu<br />
ideju, lai attīstībā no premisas izskaidrotu visu, un ka nekāda pieredze neko nevar iemācīt, jo viss<br />
tiek izprasts šajā konsekventajā loăiskās dedukcijas procesā. Briesmas, kas saistītas ar<br />
filozofiskās domas neizbēgamās nedrošības nomaiĦu ar ideoloăijas un tās pasaules uzskata totālo<br />
izskaidrojumu, ir risks ne tik daudz akceptēt kādu vulgāru un nemainīgi nekritisku pieĦēmumu,<br />
cik cilvēka domāt spējai raksturīgo brīvību apmainīt pret loăikas spaidu kreklu, ar kuru var<br />
izdarīt spiedienu uz sevi gandrīz tikpat varmācīgi, kā to dara kāda ārēja vara.<br />
19. gadsimta pasaules uzskati un ideoloăijas paši par sevi nebija totalitāri, un, lai gan rasisms<br />
un komunisms kĜuva par 20. gadsimta svarīgākajām ideoloăijām, tās principā nebija<br />
«totalitārākas» par pārējām. Tas notika tāpēc, ka pieredzes elementi, uz kuriem tās sākotnēji<br />
balstījās, — cīĦa starp tasēm par kundzību pasaulē un cīĦa starp šėītām pat politisko varu konkrētās<br />
valstīs —, bija politiski nozīmīgāki nekā citām ideoloăijām. Šajā ziĦā rasisma un<br />
komunisma ideoloăiskā uzvara pār visiem citiem ismiem tika izlemta jau pirms tam, kad<br />
totalitārās kustības pārĦēma tieši šīs ideoloăijas. No otras puses, totalitārisma elementi it visās<br />
ideoloăijās, tomēr tieši šīs līdz pilnībai tika attīstītas totalitārajās kustībās un tas tāda mānīgu<br />
priekšstatu, ka tikai rasismam un komunismam ir totalitārs raksturs. Taču pareizāk, šėiet, būtu<br />
teikt, ka ideoloăiju īstā daba parādās tikai tajā lomā, kas ideoloăijai it totalitārās kundzības<br />
mehānismā. No šāda viedokĜa varētu izšėirt trīs specifiski totalitāros elementus, kas raksturīgi<br />
ideoloăiskai domāšanai vispār.<br />
Pirmkārt, pretendējot uz totālo izskaidrojumu, ideoloăijas tomēr skaidro nevis to, kas ir, bet<br />
kas būs, to, kas dzimst un kas mirst. Tās vienmēr koncentrējas tikai uz kustības elementu, resp.,<br />
uz vēsturi šā vārda parastajā nozīmē. Ideoloăijas vienmēr ir orientētas uz vēsturi, pat tad, kā,<br />
piemēram, jautājumā par rasismu, kad tās it kā par pamatu Ħem dabas priekšnoteikumu. Šeit<br />
daba noder tikai vēstures faktu izskaidrošanai, to reducēšanai uz dabas faktiem. Pretenzija uz<br />
124
Change language