POLITOLOĂIJA

kuri tagad jūtas kā īsti «uzskatu politiėi» un piedalās tajā skurbulī, ko iezīmē šī revolūcija, kas no
jums «iznācis» šā vārda iekšējā nozīmē. Būtu jauki, ja lietas būtu tādas, ka uz to attiektos
Šekspīra 102. soneta vārdi:
Mums mīla pašā pavasarī sākās.
Ar dziesmām gribēju to sumināt.
Lūk, lakstīgala ziedos skanīgāka,
Bet apklust, kad jau vasara ir klāt. 53
Taču lietas ir citādas. Mūs gaida nevis vasaras plaukums, bet vispirms gan ledainas tumsības
un barguma polārā nakts, lai kāda grupa arī ārēji uzvarētu. Jo tur, kur nekā nav, savas tiesības ir
zaudējis ne tikai ėeizars, bet ari proletārietis. Kad šī nakts pamazām atkāpsies, kas vēl dzīvos no
tiem, kuru ziedonis patlaban uzplaucis tik šėietami kupli? Un kas no jums visiem tad būs iznācis
iekšēji? Sarūgtinājums vai mietpilsonība, vienkārši trula pasaules un profesijas pieĦemšana vai
trešais, ne jau visretākais variants: mistiska bēgšana no pasaules, kam tas dots, vai - bieži un
slikti -izmoka to no sevis kā modi? Ikvienā no šiem gadījumiem es izdarīšu konsekventus
secinājumus: viĦi nav bijuši izauguši līdz pašu rīcībai, nav izauguši arī līdz pasaulei, kāda tā
patiesi ir, un tās ikdienai: aicinājuma uz politiėa profesiju, ko viĦi iedomājās sevī esam, objektīvi
un faktiski visdziĜākajā nozīmē viĦos nav bijis. ViĦi būtu rīkojušies labāk, ja vienkārši izkoptu
brālību starp cilvēkiem un visā pārējā tīri lietišėi pievērstos savam ikdienas darbam.
Politika ir spēcīga un lēna smaga darba veikšana, ko vienlaikus īsteno ar kaisli un acumēru.
Tas ir visnotaĜ pareizi, un visa vēsturiskā pieredze to apstiprina, ka iespējamo nesasniegtu, ja
pasaulē aizvien no jauna netiektos pēc neiespējamā. Taču tam, kas to var darīt, jābūt vadonim un
ne tikai tam, bet arī - visvienkāršākajā vārda nozīmē - varonim. Un arī tiem, kas nav ne viens, ne
otrs, jāapbruĦojas ar to sirds stingrību, ko nesalauzīs arī visu cerību sabrukums, jāapbruĦojas jau
tagad, citādi tie nespēs īstenot arī to, kas iespējams jau tagad. Vienīgi tam, kas ir drošs, ka
nesalūzīs, ja, raugoties no viĦa viedokĜa, pasaule izrādīsies par dumju vai pārāk nekrietna tam,
ko viĦš tai vēlas piedāvāt, vienīgi tam, kas, neraugoties uz to visu, iespēj pateikt «Un tomēr!», ir
aicinājums uz politiėa profesiju.
KOMENTĀRI
Vēbera raksti «Zinātne kā profesija un aicinājums» un «Politika kā profesija un
aicinājums» ir pamatteksti, kuros sniegtas viĦa atbildes uz modernās (mūsdienu) kultūras un
dzīves galvenajiem jautājumiem. Var pat teikt, ka šie teksti ir Vēbera pārdomu kulminācija. Abu
tekstu rašanās ir saistīta ar priekšlasījumiem. 1917. gada 7. novembri Minhenē Brīvo studentu
savienības (Freistudentischer Bund. Landesverband Bayern) rīkotajā lekciju kursā «Garīgais
darbs kā profesija» Vēbers nolasa referātu, ko vēlāk pārstrādā un publicē ar nosaukumu «Zinātne
kā profesija un aicinājums».
1919. gada 28. janvārī Vēbers nolasa lekciju, ar kuru gan pats nav īsti apmierināts. ViĦš nav
apmierināts, jo domas ir saistītas ar pilnīgi ko citu, turklāt šo neapmierinātību pastiprina
kultūrvēsturiskā, garīgā stāvokĜa pārdzīvojums un vilšanās politiskajā darbībā un dzīvē. Izmantojot
lekcijas uzmetumu un stenogrammu, Vēbers izstrādā rakstu «Politika kā profesija un
aicinājums». Politiėa profesijas iztirzāšanai ir nozīmīga loma jau pirmskara Vācijas
kultūrkritiskajās diskusijās. Tā, piemēram, Verners Zombarts (1863-1941) jau 1907. gadā
izdevumā «Wochenschrift für deutsche Kultur» (rakstā «Rīt») uzsver, ka izglītotie cilvēki ir
zaudējuši jebkādu interesi par politiku, jo tā kĜuvusi par necienījamu nodarbi. Nākamajā rakstā
«Politika kā profesija» viĦš norāda, ka profesionāli politiskā darbība ir saistīta ar dzīves
vienkāršošanu, novēršanos no tās, ka politika ir baisa un neīsta māksla, kurā tiek devalvēta gan
ētika, gan estētika. Fridrihs Naumans (1860-1919) gan mēăina aizstāvēt profesionālo politiku,
taču vispārējais noskaĦojums pret politiku un politiėiem saglabājas negatīvs. Simptomātiska
liecība ir Tomasa Manna (1875-1955) 1918. gadā publicētais un bēdīgi slavenais rakstu
155