POLITOLOĂIJA

jā/nē, samērā saraustītu vērtēšanas principu. (Mūsu argumentācija nekādā ziĦā nav atkarīga no
šiem vienkāršojumiem.)
No valodas lietotāju redzes viedokĜa katra apakšsistēma veido vienotu, viengabalainu jutību.
Mēs to retrospektīvi esam sadalījuši divās joslās, turklāt, pats svarīgākais - divās radikāli
atšėirīgās joslās. Viena no tām ir referenciāla: tās apgalvojumi noturas vai krīt saskaĦā ar
atbilstību objektīvajai situācijai. Tā ir pienācīgi "operacionalizēta" un saistīta ar savu "dabas"
jomu, kas izlemj, vai tā ir "patiesa" vai "nepatiesa". Otra, par spīti daudzajām funkcijām, ko tā
varētu veikt, vairāk par visu kalpo, lai apliecinātu uzticību valodas lietotāju kopējiem jēdzieniem.
ViĦi vienlaicīgi ir arī vienas un tās pašas kopienas locekĜi. Lojalitāte jēdzieniem padara
iespējamu lojalitāti kopienai.
Jēdziens, protams, ir daudz vairāk nekā "tikai" jēdziens: tas rezumē un komunicē un autorizē
kopēju klasificēšanas, vērtēšanas veidu, virkni kopēju sociālo un dabisko pieĦēmumu un
pienākumu. Tas padara īespējumu sadarbību un saziĦu. Tā ierobežo uzvedību un jutību, kas
citādā ziĦā ir apveltīta ar potenciāli bezgalīgu dažādību, tādējādi iedibinot "kultūru" un padarot
komunikāciju iespējamu.
Viens kultūras izpratnes veids ir skatīt to kā jēdzienu kopumu, kaut zināmā mērā kā jēdzienu
sistēmu. Katrs jēdziens izkārto "zem" sevis priekšmetu vai notikumu vai kādu citu kopumu. Tas
rada pieĦēmumu kopumu katram, kurš ar to ir pildīts. SaskaĦā ar to vai citu kultūru, piemēram,
tiek sagaidīts, ka "vīrietis" uzvedas zināmā veidā, un tik tiešām dabā viss ir klasificēts, un
tādējādi ar to tiek saistīti kaut kādi pieĦēmumi.
Diezin vai ir kāda jēga sistemātiski vai strikti nošėirt morālos un iespējamos pieĦēmumus;
reizēm atšėirība var darboties, bet tā netiek sistemātiski uzspiesta. "Normālais" un "normatīvais"
ir saistīti, pat ja ne vienmēr identificēti. Atkāpes no pieĦēmumiem, kuri ietverti kādā uzskatā,
bieži vien drīzāk veido morālu pārkāpumu, nevis teorijas falsifikāciju. Vīrietis, kas dara kaut ko
tādu, ko "īstie" vīrieši viĦa kultūrā "vienkārši nedara", nenodarbojas ar teorijas falsificēšanu, viĦš
ir morālās kārtības traucētājs.
"Jēdzieni" ir vienkārši šādu pieĦēmumu apkopojumi, un parasti tie ir saistīti ar kādu vārdu.
Jēdzieni dabiski neizriet no lietu dabas, bet gan ir raksturīgi kultūrām, veido kultūras un tiek
ieaudzināti caur kultūrām: to tālāknodošana nekādā gadījumā nav ăenētiska. Daži jēdzieni var
būt un var arī nebūt universāli un visām kultūrām piemītoši. Tādi tie varētu būt vai nu tāpēc, ka
dabā ir universāli rodamas zināmas likumsakarības, kas vienmēr atbalsojas kultūrās, vai arī
tāpēc, ka jebkuras kultūras, jebkuras ideju sistēmas strukturālie priekšnoteikumi it kā piedāvā
apkalpojošos uzskatus, kas palīdz organizēt pārējos. Universāli sastopamas idejas, ja tādas ir, var
atspoguĜot ārējās realitātes fundamentālas, neizbēgamas iezīmes vai ari rodas no cilvēces kopējas
ăenētiskas predispozīcijas. Mums nav zināmas atbildes uz šiem intriăējošajiem jautājumiem; par
laimi, mūsu argumentācija var virzīties uz priekšu, pat ja tie paliek neatbildēti, kaut arī šos
jautājumus bija vērts izvirzīt.
Emila Dirkema būtiskākā atklāsme bija - saskatīt, ka jēdzieni ir saistoši un ka tieši tas veido
sākotnējo, neuzrakstīto sabiedrisko līgumu, cilvēces sabiedriskuma raksturlielumu. 310 ViĦš ari
saprata, ka šī jēdzienu saistos vara nav pašsaprotama, ka tai ir vajadzīgs izskaidrojums. Arī viĦa
piedāvātajam skaidrojumam bija lieli nopelni, kaut gan iespējams, ka viĦa galvenais sasniegums
bija skaidra problēmas uztvere. ViĦš arī apgalvoja - pamatoti un Ĝoti uzsvērti -, ka empīrisma
filozofijas piedāvātie skaidrojumi par jēdziena varu ir nepietiekami.
Empīrisma filozofi tiecas pieĦemt, ka abstrakti jēdzieni, idejas, kas sev piesaista dažādus
fenomenus, tiek iegūti, kaut kādā veidā abstrahējoties no pieredzes. Mēs skatām šo cilvēku un to
cilvēku, un vēl kādu citu cilvēku, un tad, raugi, mums kaut kādā veidā pielec priekšstats, ka
viĦiem ir kopēji kaut kādi īpašību kopojumi, un tādā veidā mēs nonākam pie abstraktās "cilvēka"
idejas. Šī teorija daudzējādā ziĦā ir nepareiza. Vispirms - un Dirkhemam tas bija būtiski - tā
nespēj izskaidrot jēdzienu obligātumu. Pat ja cilvēki var rīkoties, kā vēlas, viĦi nevar domāt, kā
vēlas. Jēdzieni nāk pirms atzīšanas nevis tai seko. Iespējams, ka "abstrahēšanās" modelis noder
Ĝoti izsmalcinātam modernam pētniekam, kas domā par pētniecības jomu un mēăina sagrupēt
kopā objektus, izejot no to kopīgajām īpašībām, kuras, viĦaprāt, varētu izrādītas būtiskas
attiecīgajai problēmai. Bet dzīvē parasti tā nenotiek. Jēdzieni tur cilvēkus savā varā, ierobežo
viĦu uzvedību un viĦu gaidas.
Cilvēkiem nav Ĝauts domāt tā, kā viĦiem patīk; parasti viĦi ir savu ideju vergi, un viĦu idejas
ir kopīgas sabiedrībai. Tāpat kā Kants, Dirkems pieĦēma, ka morālajai un loăiskajai piespiešanai
ir vienas saknes, kaut arī viĦa viedoklis par to, kas ir šī viena sakne, nebija tāds pats kā Kantam.
310 Durkheim Emile . The Elementary Forms of Religious Life / Translated by J.W.Swain. London, 1915,1976.
174