POLITOLOĂIJA

komunistiskās partijas visā pasaulē - par totalitārām kustībām. Slepenām biedrībām un jo īpaši
revolucionāro partiju konspiratīvajam aparātam vienmēr raksturīgs ir bijis frakciju trūkums,
atšėirīgu viedokĜu apspiešana un pilnīga vadības centralizācija. Visiem šiem līdzekĜiem ir acīm
redzams utilitārs mērėis – pasargāt savus biedrus no vajāšanas un biedrību no nodevības. No
katra biedra pieprasītā bezierunu paklausība un vadītāja rokās koncentrētā absolūtā vara bija tikai
nenovēršams praktisko nepieciešamību blakusprodukts. Konspiratoriem piemita gluži saprotama
tendence iedomāties, ka politikā visefektīvākās metodes ir tādas pašas, kādas tiek izmantotas
sazvērnieku biedrībās, un, ja šādas metodes var izmantot atklāti un turklāt papildināt ar visas
valsts vardarbības instrumentiem, tad varas paplašināšanās iespējas kĜūst absolūti
neierobežotas.152 Kamēr vēl revolucionārā partija pati ir pilnvērtīgi funkcionējoša, tās
konspiratīvo sektoru var pielīdzināt armijai pilnvērtīgi funkcionējošā politiskā veidojumā: lai arī
tās rīcības noteikumi radikāli atšėiras no civila veidojuma, tā kalpo šim veidojumam, paliek tā
pakĜautībā un kontrolē. Tāpat kā valstī, kuras armija vairs nevēlas kalpot valstij, bet gan grib
valdīt pār to, rodas militāras diktatūras draudi, tā arī totalitārisma draudi rodas brīdī, kad
revolucionārās partijas konspiratīvais sektors atbrīvojas no partijas kontroles un sāk tiekties pēc
varas. Tieši tā notika ar komunistiskajām partijām StaĜina režīma laikā. StaĜina izmantotās
metodes bija raksturīgas cilvēkam, kas nācis no partijas konspiratīvā sektora: iedziĜināšanās
visos sīkumos, uzsvars uz politikas personiskajiem aspektiem, nežēlība, izmantojot un iznīcinot
savus draugus un biedrus. Vislielāko atbalstu cīĦās par varu pēc ěeĦina nāves StaĜinam sniedza
slepenpolicija,153 kura tai laikā jau bija kĜuvusi par vienu no vissvarīgākajiem un spēcīgākajiem
partijas sektoriem.154 Bija pilnīgi dabiski, ka čekas simpātijas piederēja konspiratīvā sektora
pārstāvim, cilvēkam, kas jau tajā saskatīja kaut ko līdzīgu slepenai biedrībai un tāpēc varētu čeku
saglabāt un paplašināt tās privilēăijas.
Tomēr varas pārĦemšana komunistiskajās partijās konspiratoru rokās bija tikai pirmais solis
to pārveidē par totalitārām kustībām. Nepietika ar to vien, ka slepenpolicijai Krievijā un tās
aăentiem citu valstu komunistiskajās partijās bija tāda pati nozīme kustībā kā elitārajiem
grupējumiem, kurus nacisti bija izveidojuši pusmilitāru vienību formā. Lai saglabātu stabilu
slepenpolicijas varu, vajadzēja pārveidot pašas partijas. Frakciju un demokrātijas likvidēšanai
paša partijā Krievijā sekoja plašu politiski neizglītotu un «neitrālu» masu uzĦemšana par partijas
biedriem. Šādu politiku drīz vien pārĦēma ari komunistiskās partijas ārvalstīs, pēc tam kad to
bija aizsākuši Tautas frontes dibināšanas politika.
Nacistiskais totalitārisms aizsākās ar masu organizāciju, kurā tikai pakāpeniski varu pārĦēma
elitārie grupējumi, savukārt boĜševiki vispirms izveidoja elitārus grupējumus un tad organizēja
Ĝaužu masas. Abos gadījumos rezultāts bija vienāds. Turklāt nacisti saskaĦā ar savām
militāristiskajām tradīcijām un aizspriedumiem sākotnēji veidoja savus elitāros grupējumus pēc
armijas principa, bet boĜševiki jau pašā sākumā slepenpolicijai piešėīra augstākās varas
izpildfunkciju. Taču pēc dažiem gadiem izzuda arī šī atšėirība: SS vadītājs kĜuva par
slepenpolicijas vadītāju, SS vienības pakāpeniski tika iekĜautas Gestapo, un esesieši aizstāja
bijušos Gestapo darbiniekus, lai gan ari tie bija uzticami nacisti.155
Tieši tāpēc, ka slepenas sazvērnieku biedrības darbošanās ir tik līdzīga slepenpolicijas
darbībai, kura izveidota cīĦai pret sazvērniekiem, totalitārie režīmi, kas balstās uz vispasaules
sazvērestības fikciju un tiecas iegūt varu pār pasauli, galu galā koncentrē visu varu policijas
rokās. Tomēr stadijā pirms varas iegūšanas «slepenas biedrības atklāti» izmēăina arī citas organizatoriskas
priekšrocības. Acīm redzamajai pretrunai starp masu organizāciju un ekskluzīvu
biedrību, kurai vienīgai var uzticēt noslēpuma glabāšanu, nav nekādas nozīmes salīdzinājumā ar
faktu, ka jau pati slepeno un sazvērniecisko biedrību struktūra totalitārisma ideoloăisko
dihotomiju — plašu masu aklo naidu pret pastāvošo pasauli neatkarīgi no tās novirzieniem un
atšėirībām varētu padarīt par organizatorisku principu. No tādas organizācijas viedokĜa, kura
darbojas pēc principa — kas nav iekĜauts, ir izslēgts, kas nav ar mums, ir pret mums, - pasaule
kopumā zaudē visas savas nianses, atšėirības un plurālistiskos aspektus, kas jebkurā gadījumā
kĜūst mulsinoši un neciešami Ĝaužu masām, kuras zaudējušas savu vietu un orientāciju šajā
152 Suvarins (op. rit., 113. lpp.) min, ka Sta|inam «vienmēr imponējuši cilvēki, kas pastrādājuši kādu afēru. ViĦš uzskatīja politiku par afēru, kas prasa izveicību.»
153 Divdesmito gadu partijas iekšējās cīĦās «GPU izpalīgi gandrīz bez izĦēmuma bija fanātiski labējo pretinieki un StaĜina piekritēji. Dažādie GPU dienesti tajā laikā
bija staĜinistu frakcijas bastions.» (Ciliga, op. rit., 48. lpp.) - Suvarins (op. rit., 289. lpp.) raksta, ka StaĜins pat agrāk «turpinājis darbību policijā, ko bija uzsācis
PilsoĦu kara laikā», un ir bijis politbiroja pārstāvis GPU.
154 Tūlīt pēc PilsoĦu kara Krievijā «Pravda» paziĦoja, «ka lozungs «Visu varu padomēm» ir aizstāts ar «Visu varu čekai» [..] Kara darbības beigas mazināja militāro
kontroli [..] bet atstāja plaši sazarotu čeku, kas pilnveidojās, vienkāršojot savu darbības veidu.» (Souvarine, op. rit., 2 5 1 . lpp.)
155 Gestapo 1933. gadā nodibināja Gērings. Himleru iecēla par Gestapo vadītāju 1934. gadā, un viĦš tūlīt sāka nomainīt personālu ar saviem SS darbiniekiem; kara
beigās 7 5 procenti Gestapo aăentu bija SS cilvēki. Jāatceras, ka SS vienības bija īpaši piemērotas šādam darbam, jo Himlers jau pirms nacistu nākšanas pie varas tās
bija organizējis partijas biedru izspiegošanai (Heiden, op. rit., 308. lpp.). Par Gestapo vēsturi sk. Giles, op. rit.; Nazi Conspiracy, II sēj., XII nod.
81