POLITOLOĂIJA

par visu, kas tiek darīts, visuzskatamāk parāda atšėirību starp totalitāru vadoni un parastu
diktatoru vai despotu. Tirāns nekad neĜautu sevi identificēt ar apakšniekiem, nemaz nerunājot par
ikkatru viĦu darbību. Tirāns viĦus izmantotu par grēkāžiem un labprāt kritizētu, lai paglābtu sevi
no tautas dusmām, un vienmēr distancētos no visiem saviem apakšniekiem un visiem
pavalstniekiem. Turpretī Vadonis nevar pieĜaut apakšnieku kritizēšanu, jo tie aizvien darbojas
viĦa vārdā. Ja viĦš vēlas labot savas paša kĜūdas, viĦam jālikvidē tie, kas tās pieĜāvuši; ja viĦš
savās kĜūdās vēlas vainot citus, tie viĦam jānogalina, jo šādā organizācijas modelī kĜūda var
nozīmēt tikai krāpšanu: krāpnieka uzdošanos par Vadoni. Pilnīgā atbildība par visu, ko kustība
darījusi, un pilnīgā identificēšanās ar katru tās funkcionāru nozīmē, ka galu galā neviens nekad
nenokĜūs situācijā, kurā viĦam jāuzĦemas atbildību par savu rīcību vai jāizskaidro tās iemesli. Tā
kā Vadonis ir monopolizējis visas tiesības un iespējas sniegt paskaidrojumus, ārpasaulē viĦš
šėiet vienīgā persona, kura zina, ko dara, t.i., vienīgais kustības pārstāvis, ar kuru vēl iespējams
runāt netotalitārisma valodā un kurš, uzklausot pārmetumus vai iebildumus, nevar atbildēt:
«Nejautājiet man, jautājiet Vadonim!» Būdams kustības centrālā persona, Vadonis var rīkoties
tā, it kā stāvētu tai pāri. Tāpēc ir pilnīgi saprotams (un absolūti veltīgi), ka pie kustības
nepiederošie aizvien no jauna liek cerības uz personisku sarunu ar pašu Vadoni, ja viĦi nonāk
saskarsmē ar totalitārām kustībām vai valdībām. Totalitārā vadoĦa īstā noslēpumainība ir
raksturīga organizācijai, kurā viĦš var uzĦemties pilnīgu atbildību par visiem noziegumiem, ko
pastrādājuši kustības elitārie veidojumi, un tomēr pieprasīt atklātu un nevainīgu cieĦu no
kustības visnaivākā līdz skrējēja. 145
Totalitārās kustības ir sauktas arī par «slepenām biedrībām, kas radu šās atklāti - gaišā dienas
laikā».146 Un patiesi, spriežot pēc ierobežotās informācijas par slepeno biedrību sociālo
struktūru un neseno vēsturi, šo kustību struktūra, kam nav precedenta partiju un frakciju praksē,
visvairāk atgādina tieši slepeno biedrību zīmīgākās īpašības.147' Slepeno biedrību hierarhija tiek
veidota atbilstoši «noslēpuma uzticēšanas» pakāpei, savu biedru dzīvi tās regulē atbilstoši
slepenam un fiktīvam pieĦēmumam, kas visam liek izskatīties citādam, nekā tas ir patiesībā,
ietur konsekventas melošanas stratēăiju, lai maldinātu noslēpumā neiesvaidītās, biedrībā
neiesaistītās masas, pieprasa bezierunu pakĜaušanos no saviem biedriem, kurus kopā satur nelokāma
uzticība bieži vien nezināmam un aizvien noslēpumā tītam vadonim, ap kuru pulcējas
neliela visuzticamāko biedru grupa (vismaz tā ir pieĦemts domāt), un ap to savukārt pulcējas
daĜēji uzticamie, kuri rada «buferjoslu» aizsardzībai pret naidīgo, «neiesvaidīto» pasauli.148
Kopīgs ar slepenām biedrībām totalitārām kustībām ir arī pasaules dalījums «asins brāĜos uz
mūžu» un nenoteiktā, bezveidīgā mūžīgu ienaidnieku masā.149Šāds dalījums, kas balstās uz
absolūtu naidu pret apkārtējo pasauli, stipri atšėiras no parasto partiju tendences dalīt cilvēkus
tādos, kas pieder pie partijas, un tādos, kas pie tās nepieder. Partijas un atklātas biedrības parasti
145
Tas, ka pats Hitlers - nevis Himlers, Bormanis vai Gebelss - vienmēr ierosināju patiešām «radikālus» pasākumus un ka tie vienmēt bija radikālāki par viĦa tuvāko
līdzgaitnieku priekšlikumiem, un ka pat Himlers šausminājās, uzzinājis par ebreju jautājuma «galīgo risinājumu», ir pierādīts ar neskaitāmiem dokumentiem. Un arī
pasakai par to, ka Stalins bijis mērenāks par boĜševiku partijas kreisajām frakcijām, neviens vairs netic. Ir svarīgi paturēt prātā, ka totalitārie vadoĦi aizvien cenšas
izlikties mērenāki un ka viĦu patiesā loma - virzīt kustību uz priekšu par katru cenu un vajadzības gadījumā šo virzību paātrināt - tiek rūpīgi slēpta. Sk., piem.,
admirāĜa Ēriha Rēdera memorandu «Manas attiecības ar Ādolfu Hitleru un partiju» {Nazi Conspiracy, VIII, 707. un sek. lpp.): «Kad parādījās informācija vai baumas
par partijas vai Gestapo radikāliem pasākumiem, fīrera rīcība lika domāt, ka šos pasākumus nav ierosinājis viĦš [..] Taču gadu gaitā es pakāpeniski nonācu pie
secinājuma, ka tieši fīreram ir nosliece uz radikālākiem risinājumiem, lai gan ārēji viĦš to neizrāda.»
Partijas iekšējā cīĦā pirms tam, kad StaĜins ieguva absolūtu varu, viĦš vienmēr centās izlikties par «zelta vidusceĜa piekritēju» (sk. Deutscher, op. rit., 295. un sek.
lpp.); nebūdams «kompromisu cilvēks», viĦš tomēr šo lomu nekad galīgi neatmeta. Kad, piemēram, 1936. gadā kāds ārzemju žurnālists StaĜinam uzdeva jautājumu
par pasaules revolūcijas plāniem, viĦš atbildēja: «Mums nekad nav bijis ne šādu plānu, ne nodomu [..] Tas ir pārpratums [..] komisks vai, drīzāk, traăikomisks
pārpratums.» (Deutscher, op. rit., 422. lpp.)
146
Sk. Alexandre Koyre. The Political Function of the Modern Lie. Izd.: Contemporary Jewish Record, June, 1945.
Hitlers (op. rit., II grām., 9. nod.) plaši analizē visus argumentus par un pret slepenajām biedrībām kā totalitāro kustību modeĜiem. Paša apsvērumi viĦu noved pie
Kuare secinājumiem, t.i., pie slepeno biedrību principu pārĦemšanas bez to slepenības, kustības nodibinot publiski - «gaišā dienas laikā». Pirms varas iegūšanas
nacistu kustībā tikpat kā nebija nekā tāda, kas konsekventi būtu turēts noslēpumā. Tikai kara laikā, kad nacistu režīms kĜuva pilnīgi totalitārs un partijas vadība atradās
militāristu hierarhijas ielenkumā, jo bija atkarīga no tās kara lietās, elitārajām struktūrām tika skaidri un gaiši norādīts, ka viss, kas saistīts ar «galīgajiem
risinājumiem», resp., deportācijām un masveida iznīcināšanu, jātur absolūtā slepenībā. Tieši šajā laikā Hitlers sāka rīkoties kā sazvērnieku grupas vadonis, tomēr
atklāti par to paziĦojot. Ăenerālštāba sanāksmē 1939. g. maijā Hitlers izklāstīja noteikumus, kas pilnīgi atgādina slepenas biedrības rokasgrāmatu: «1) informāciju
nesaĦem neviens, kam tā nav nepieciešama; 2) nevienam nav jāzina vairāk, nekā nepieciešams; 3) neviens nesaĦem informāciju, pirms tā viĦam nav nepieciešama»
(citēts pēc Heinz FLolldack. Was wirklich geschah. 1949, 378. lpp.).
uz ešafota; pilnīgi pietiks, ja būsiet ebrejs vai galu galā pārstāvēsiet citu tautu, kuru kāda Veselības komisija pasludinās par «rasiski nepilnvērtīgu». Himlers domāja un
sludināja, ka viss SS balstās uz šādu principu: «Mums jābūt godīgiem, pieklājīgiem, uzticīgiem un biedriskiem pret pašu tautas pārstāvjiem un ne pret vienu citu.»
(Op. rit., loc. rit.)
147
Turpmākā analīze saskan ar Georga Zimmela darbu (Sociology of Secrecy and of Secret Societies. Izd.: The American Journal of Sociology, XI sēj., No. 4, January,
1906), kas veido nodaĜu viĦa pētījumā «Sociotogie» (Leipzig, 1908), kura fragmentus pārtulkojis Kurts H. Volfs (The Sociology of Georg Simmel, 1950).
148
«Tā kā zemākie sabiedrības slāĦi veido pāreju uz noslēpuma faktisko centru, viĦi rada pakāpenisku spiedienu uz atgrūšanas lauku, un tas nodrošina labāku
aizsardzību nekā krasa radikāla nostāja.» (Ibid., 489. lpp.)
149
Apzīmējumi «brāĜi uz mūžu», «biedri uz mūžu», «kopiena uz mūžīgiem laikiem» u.tml. nacistu literatūrā atkārtojas līdz nelabumam. DaĜēji to var izskaidrot ar šo
teicienu romantisko pievilcību, īpaši vācu jauniešu kustībā. Himlers lietoja šādus apzīmējumus konkrētākā nozīmē un iekĜāva tos SS «galvenajā kredo» («Tā nu mēs
esam stājušies ierindā un soĜojam uz tālu nākotni, ievērojot nemainīgus likumus kā ziemeĜnieciskās rases pārstāvju nacionālsociālistiskais ordenis un šo cilšu [Sippen]
uz mūžīgiem laikiem vienota kopiena; sk. D s Aquen, op. rit), piešėirot tiem nozīmi par «absolūtu naidīgumu» pret visiem pārējiem (sk. Simmel, op. rit., 489. lpp.): «Un
kad cilvēces masas viena vai pusotra miljarda lielumā [sic. 1 ] nostāsies pret mums - ăermāĦu tautu [..]» Sk. Himlera runu SS ăenerāĜu sanāksmē PoznaĦā 1943. g. 4.
oktobrī (Nazi Conspiracy, IV, 558).
79