POLITOLOĂIJA

izskaidrojums, kāpēc vīrietis neizvēlas visnepārprotamāko līgavu, kuru izvēlēties mudina sociālā
vai ăeogrāfiskā tuvība. Coup defoudre', kas ir ārpus cilvēka gribas un tomēr saistošs un līdz ar to
svētošs, kults rada šo ieganstu.
Līdzīgā veidā personiskās nodarbošanās coup defoudre, kas varētu šėist padarām profesijas
nemainīgas, īstenībā leăitimē un veicina brīvu profesijas izvēli - brīvu no sociālā iedalījuma. Tas
arī pasludina un apliecina cieĦu pret visām produktīvām nodarbēm. Tādējādi tās tiek atbrīvotas
no agrārajā laikmetā tām piedēvētās stigmas, kad kopumā patiesa cieĦa piemita tikai
garīdznieciskajām un militārajām/politiskajām lomām.
Tiklīdz produktīvam darbam tiek atĜauts kĜūt par nodarbošanos, tiek iznīcināts pieĦēmums, ka
tas ir pis-aller mazvērtīgāka alternatīva vienīgajam patiesajam cilvēciskajam piepildījumam
garīdznieka vai kareivja, vai valdnieka lomā. Šīs dominējošās profesijas cilvēkiem vairs nav
paraugmodeĜi. Beigu beigās produktīva darbība pilnībā iegūst droit de cite'. Un tajā pašā laikā,
kad apstākĜi vairs nespiež cilvēku peĜĦu pārvērst dievbijīgos pestīšanas vai statusa simbolos,
nedz politiskā vai militārā spēkā, tam zūd arī jēdzieniskā motivācija. Ražošanas un komerciālās
darbības ētika vairs netiek stigmatizēta kā otršėirīgs kodekss. Morāle tiek internalizēta, nevis
eksternalizēta. Ražošanas komercdarbības morāle, darba ētika arī nostabilizējas un kĜūst
pastāvīga. Tas zaudē savu pārejošo statusu, netiek uzskatītas par kaut ko tādu, no kā pie pirmās
izdevības vajadzētu atteikties. Cilvēki, kurus pilda šis ētoss, ne tikai patur savu peĜĦu, bet arī
paliek savā profesijā, pat panākumus guvuši. Panākumi stiprina viĦu apĦēmību gūt jaunus
panākumus savā profesijā un palīdz viĦiem izbēgt no nedrošības politiskajā jomā un morālās
stigmas.
Šīs teorijas Vēbera versijā tiek uzsvērts fakts, ka tagad pirmo reizi rodams askētisms, kas
apvienojas ar pasaulīgumu. Tiek argumentēts, ka ierastākais pārpasaulīgais askētisms liek
atteikties no pārpalikumiem un pārvērst to reliăiskos simbolos, toties laicīgais variants noved pie
ekonomiskās uzkrāšanas un izaugsmes. Man šėiet, ka "šīs pasaules pasaulīgums" izriet no
realizētās garīgās līdztiesības: ja kādā kopienā askētiski ir visi, tad askētismam jābūt laicīgam,
citādi visiem būs jāmirst badā. Patiesi viĦpasaulīgu, ekonomiski sterilu askētismu var piekopt
tikai minoritāte. Pavisam vienkārši - tas nav atvērts visai sabiedrībai. Ja visi kĜūs par
ubagojošiem mūkiem, tad cietīs visi. Kad lielu sabiedrības īpatsvaru sāk veidot askētiskie mūki,
viĦi pievēršas arī produktīvām darbībām un veido savā ziĦā garīdzniecisko slēpto buržuāziju.
Marksistiem, meklējot dzimstošo buržuāziju par feodālām uzskatītajās lamaistiskā budisma
sabiedrībās, nācās šo netveramo buržuāzijas šėiru meklēt lamu klosteros 318 .
Reti kas tik lielā mērā simbolizē šo kluso un izlīdzsvaroto, ekstāzi nemeklējošo ētosu kā
dažās protestantisma sektās rodamā vairišanās no oficiālu zvērestu došanas. Visas apĦemšanās ir
vienlīdz saistošas: tiek noliegta kādas darbības svinīga izcelšana, tādējādi netieši noniecinot
parastu rīcību, ko nepavada šāds rituāls satraukums un pozēšana. Šo protestantisma tipa
attieksmju izplatība un dominēšana liecina par pāreju, ja to tā varētu saukt, no Dirkema uz
Vēbera racionālismu.
Dirkems uzsvēra svētā un profānā nošėirtību. Tas pasvītro svētā lietošanu kāda īpaša
gadījuma izcelšanai, tādējādi iedvešot īpašo ideju un piešėirot tai bijību un radošo autoritāti.
SaskaĦā ar šo viedokli pakĜaušanās jēdzieniem padarīja mūs cilvēciskus un darīja iespējamu
sabiedrību. Saprāts rituālā piecērt kāju: cilvēce tiek iedzīta paklausībā, un rodas sociālās
saliedētības un intelektuālās saziĦas iespēja. Savā būtībā nevienlīdzīgā cilvēce saskaras ar savā
būtībā nevienlīdzīgiem jēdzieniem, un tikai svētie jēdzieni mūs patiesi saista un valda pār mums.
Tomēr, kaut ari šis mehānisms kā tāds ir universāls, tas savu auru piešėir dažādos veidos. Svētais
variē dažādās rituālās sistēmās. Katrai rituāla zonai ir sava, nekonvertējamā morālā valūta.
Turpretim tāda cilvēce, kura ir rakstpratīga, iniciēta un pieradusi pie priekšstata par
jēdzieniski vienotu, vienu Visumu un vienlīdzīgo teoloăiju, kas izlīdzina gan cilvēkus gan lietas,
pārliecināta cilvēce spēj novērot gluži cita veida racionālismu. Pret visiem vienādiem
gadījumiem iespējams izturēties līdzīgi -gan ražošanā, gan izziĦā. Cilvēki var vienlīdz lielā mērā
cienīt visus jēdzienus, uzklausīt rakstiski izklāstītu saprātu, kuram nav vajadzība pacelt balsi,
sevi teatrāli apliecinot. Protestantisms izlīdzina gan jēdzienus, gan cilvēkus. Jēdzieni, gluži tāpat
kā cilvēki, kĜūst racionāli tajā ziĦā, ka ievēro vienus un tos pašus kārtīgos likumus un nepieprasa
sev kādu īpašu, izĦēmuma stāvokli. Rituāls zaudē savu nozīmību: īstenībā pat tā pazušanai,
nosvērtam un izlīdzinātam skaidram prātam rodas īpaša aura un autoritāte. Tagad kārtīga
uzvedība it visā, līdzīga attieksme pret līdzīgiem gadījumiem un likumos noteikto simetrisko
318 Galvenokārt - Vainshtein Sevyan (edited with an introduction by Caroline Humphrey). Nomads of South Siberia: The Pastoral Economies of
Tuwa (pirmpublicējums Maskavā, 1972). Cambridge, 1980.
188