You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
totālo izskaidrojumu sola izskaidrot visus vēstures notikumus, dot vispārēju pagātnes<br />
skaidrojumu, sniegt pilnīgas zināšanas par tagadni un drošu nākotnes paredzējumu. Otrkārt, šādā<br />
veidā ideoloăiskā domāšana kĜūst neatkarīga no jebkuras pieredzes, no kuras tā nevar gūt neko<br />
jaunu, pat ja tas it jautājums, kas saistīts ar kaut ko tikko notikušu. Tādējādi ideoloăiskā<br />
domāšana atbrīvojas no realitātes, ko mēs uztveram ar savām piecām maĦām, un pretendē uz<br />
«patiesāku» realitāti, kas paslēpta aiz visa uztveramā un dominē pār to no savas slēptuves un<br />
pieprasa sesto maĦu, kas Ĝautu to aptvert. Un šo sesto maĦu sniedz tieši ideoloăija, tā specifiskā<br />
ideoloăiskā apstrāde, ko dod šim nolūkam nodibinātās izglītības iestādes, kur apmāca «politiskos<br />
karavīrus», — nacistu Ordensburgen un Kominternes un Kominforma skolas. Totalitārās kustības<br />
propaganda kalpo arī domas atbrīvošanai no pieredzes un īstenības, tā vienmēr cenšas<br />
ikvienam sabiedriskam, reālam notikumam piešėirt kādu noslēpumainu nozīmi un ikvienā<br />
sabiedriski politiskā darbībā liek saskatīt slepenu nolūku. Ieguvušas varu, kustības joprojām<br />
pārveido īstenību atbilstoši saviem ideoloăiskajiem apgalvojumiem. Naidīguma jēdziens tiek aizstāts<br />
ar sazvērestības jēdzienu, un tā veidojas mentalitāte, kurā realitāte -īsts naidīgums vai īsta<br />
draudzība - vairs netiek uztverta un izprasta pati par sevi, bet tiek automātiski pieĦemts, ka tā<br />
nozīmē kaut ko citu. Treškārt, ideoloăijas nav spējīgas pārveidot īstenību, domas atbrīvošanu no<br />
pieredzes tās panāk ar zināmiem uzskatāmu pierādījumu paĦēmieniem. Ideoloăiskā domāšana<br />
sakārto faktus absolūti loăiskā procedūrā, kas sākas ar aksiomātiski pieĦemtu priekšnoteikumu,<br />
no kura tiek secināts viss pārējais, t.L, tā norisinās ar tādu konsekvenci, kāda realitātē nekur<br />
neeksistē. Secināšana var notikt loăiski vai dialektiski, abi gadījumi ietver konsekventu<br />
argumentācijas procesu, jo, izmantojot procesa jēdzienu, tā ir šėietami spējīga izprast kā<br />
pārcilvēciskā, tā dabas vai vēstures procesa kustību. Ideoloăiskā argumentācija vienmēr ir<br />
loăisku slēdzienu paveids un atbilst abiem iepriekš minētajiem ideoloăiju elementiem - kustības<br />
elementam un elementam, kas ietver sevī atbrīvošanos no īstenības un pieredzes —, pirmkārt,<br />
tāpēc, ka tās domas darbība neizriet no pieredzes, bet ir pašradoša, un, otrkārt, tāpēc, ka vienu<br />
vienīgu faktu, kas Ħemts no pieredzes realitātes, tā pārvērš aksiomātiskā premisā un<br />
turpmākajam argumentācijas procesam vairs nepiesaista nevienu turpmākās pieredzes faktu.<br />
Noteikusi savu premisu, savu sākumpunktu, pieredze ideoloăiskajā domāšanā vairs nejaucas, un<br />
tad to nevar ietekmēt īstenība.<br />
Līdzeklis, ko abi totalitārie vadoĦi izmantoja, lai pārveidotu savas ideoloăijas par ieročiem,<br />
ar kuriem ikviens attiecīgo valstu pilsonis varētu pielāgoties terora kustībai, bija maldinoši<br />
vienkāršs un neuzkrītošs: viĦi uztvēra tās ārkārtīgi nopietni, viens lepojās ar savu vienreizējo<br />
«ledusauksto spriestspēju» (Hitlers), otrs ar «savas dialektikas nežēlīgumu», virzīja ideoloăisko<br />
saistību loăiskās konsekvences galējībās, kas parastam novērotājam šėita nejēdzīgi «primitīvas»<br />
un absurdas: «atmirstošā šėira» bija cilvēki, kas tika nolemti nāvei, rases, kuras «nebija<br />
piemērotas dzīvei», bija jāiznīcina. Ikviens, kurš piekrita, ka ir tādas «atmirstošas šėiras», un<br />
nesecināja, ka to locekĜi jāiznīcina vai ka tiesībām dzīvot ir kāds sakars ar rasi, turklāt nesecinot,<br />
ka<br />
«nepiemērotās rases» jāiznīcina, bija vai nu muĜėis, vai gĜēvulis. Kā rīcības vadmotīvs šis<br />
stingrais loăiskums ieviešas visā totalitārās kustības un pārvaldes struktūrā. Tas ir tikai Hitlera<br />
un StaĜina sasniegums, jo viĦi, lai gan savu kustību idejas un propagandas saukĜus nebija<br />
bagātinājuši pat ne ar vienu vienīgu jaunu domu, tikai šā viena iemesla pēc uzskatāmi par Ĝoti<br />
nozīmīgiem ideologiem.<br />
No priekštečiem šos jaunos totalitārisma ideologus atšėīra tas, ka viĦus saistīja nevis vairs<br />
ideoloăijas «ideja» - šėiru cīĦa un strādnieku ekspluatācija vai rasu cīĦa un rūpes par ăermāĦu<br />
tautām -, bet gan loăiskais process, kas no tās attīstījās. Pēc StaĜina domām, nevis ideja, ne<br />
oratora māksla, bet gan «loăikas neatvairāmais spēks pilnīgi pārĦēma savā varā [ěeĦina] auditoriju».<br />
Atklājās, ka spēks, kas pēc Marksa uzskata radās tad, kad ideja pārĦēma masas, mājo nevis<br />
pašā idejā, bet tās loăiskajā procesā, kurš «kā spēcīgs tausteklis sagrābj jūs no visām pusēm kā<br />
skrūvspīlēs un no kura tvēriena jūs neesat spējīgs izrauties; jūs vai nu padodaties, vai nolemjat<br />
atzīt savu sakāvi». 301 Šis spēks varēja izpausties tikai tad, kad uz spēles tika likti ideoloăiskie<br />
mērėi - bezšėiru sabiedrība vai kungu rase. Sākotnējā būtība, kas tika likta ideoloăijas pamatā,<br />
lai tā šėistu pievilcīga masām, - strādnieku ekspluatācija vai Vācijas nacionālie centieni -,<br />
īstenošanas procesā tika pakāpeniski zaudēta, paša procesa iznīcināta: pilnīgā saskaĦā ar<br />
«ledusauksto spriestspēju» un «nepārvaramo loăikas spēku» strādnieki boĜševiku režīma laikā<br />
zaudēja pat tās tiesības, kas viĦiem tika garantētas cariskās apspiestības apstākĜos, bet vācu tauta<br />
301 StaĜina runa 1924. gada 28. janvāri; citēts pēc Lenin. Selected Works. I sēj., 33. lpp. Moscow, 1947. - Interesanti piebilst, ka StaĜina «loăika» ir<br />
viena no nedaudzajām īpašībām, ko HruSčovs cildināja savā iznīcinošajā runā partijas 20. kongresā.<br />
125
Change language