POLITOLOĂIJA

Martins Heidegers rakstā «Pasaules ainas laiks» sniedz spilgtu šīs figūras tēlu: «Pētniekam mājās
vairs nav vajadzīga bibliotēka. Turklāt viĦš vienmēr ir ceĜā. ViĦš apspriežas konferencēs un
mācās kongresos.» Ari zinātnieks, pētnieks kĜūst par varas figūru vai vismaz speciālistu, kas
nodrošina noteiktas politiskās tehnoloăijas īstenošanu.
* * *
Aplūkojot modernās valsts veidošanos 17. gadsimtā, Mišels Fuko uzsver, ka tās
konstituēšanās procesā ir svarīgi divi elementi: 1) valsts saprāts un 2) policija. Jaunā valsts
uzĦemas rūpes par cilvēku, taču šīs rūpes ir visai īpatnējas. Valsts rūpējas par cilvēku atbilstīgi
savām interesēm. Cilvēka dzīvība, dzīve un nāve ir iekalkulēta «valsts saprāta» īstenošanā.
Patlaban «valsts saprāts» var izraisīt tikai neizpratni, lielākoties tas pazīstams vēsturisku tekstu
pētniekiem vai Balzaka romānu lasītājiem. Toties šī kon-cepta mūsdienīgā transformācija, proti,
«valsts intereses», reti kuram nav zināma un ir it kā visiem saprotama. Taču tā drīzāk ir
šėietamība, kas sakĦojas pašā modernās valsts pastāvēšanas faktā. Valsts saprāts veidojas kā
māksla nodrošināt valsts pastāvēšanu, nostiprināšanu, paplašināšanu un uzplaukumu un transformējas
par tehniku valsts interešu īstenošanā. Valsts saprāts paredz pārvaldes mākslu ar īpašu
racionalitātes tipu. Un šī racionalitāte ir Ĝoti vienkārša - tās ir zināšanas par pārvaldāmā, proti,
valsts, iedabu. Bet valsts ir kaut kas tāds, kas eksistē pats par sevi, ideālā gadījumā tā ir «tīra»
valsts. Tāpēc īstenībā valsts rūpējas nevis par cilvēkiem, bet gan pati par sevi. Šīs rūpes izpaužas
pārvaldīšanā, administrēšanā, ko nodrošina ar politiskās aritmētikas jeb statistikas palīdzību.
Jebkuras modernās valsts pastāvēšana ir apslēpts karš ar citām valstīm, rūpējoties par savu
pastāvēšanu un plauksmi.
Valsts pārvaldes un politikas mērėis ir nevis nostiprināt varu vai taisnīgumu, bet gan pašu
valsti. Tāpēc arī veidojas atbilstīga māksla, proti, policija, kas ir ne tikai prakse, bet arī zinātne.
Savulaik Eiropā populārais Vīnes ārsts Johans Peters Franks 1779. gadā uzsāk vairākkārt
papildinātā sešsējuma darba «Pilnīgas medicīniskās policijas sistēma» publicēšanu. Traktātu viĦš
sāk ar definīciju: «Vispārīgās policijas zinātnes objekts ir valsts iekšējā kārtība.» Taču svarīga ir
ne jau pati iekšējā kārtība vai noteiktu ētisko ideālu nostiprināšana. Policija ir nevis atsevišėa
institūcija, bet gan pati pārvalde, kas nodrošina valsts pastāvēšanu, savukārt medicīniskā policija
ir valsts«aizsardzības māksla». Franka darbs, kā raksta Fuko, ir «pirmā lielā un sistemātiskā
mūsdienu valsts sabiedriskās labklājības programma». Franks aplūko ēšanu, dzeršanu, laulību,
grūtniecību, fizisko audzināšanu, «radīšanas dziĦu» izmantošanu, celibātu, drošības iestāžu
ierīkošanu, vienvārdsakot, visus dzīves apstākĜus, ko vajag uzlabot un nostiprināt, lai pastāvētu
valsts. Policijas zinātne (Polizeywissenschaft) kĜūst par akadēmisku disciplīnu, ko apgūst valsts
ierēdĦi.
Moderno valsti raksturo birokratizēšanās tendence, veidojas pasaule, ko Vēbers, atsaucoties
uz Šekspīra Hamletu, dēvē par cietumu. Vācijā, piemēram, 1870. gadā viens ierēdnis «apkalpo»
825 iedzīvotājus, bet 1905. gadā - 216 iedzīvotājus. Vēbers fiksē birokratizēšanās pieaugumu
un tās izraisītās sekas, galvenokārt -«harakteroloăiskās» sekas. 1909. gadā viĦš uzsver, ka vēl
briesmīgāka par pasauli, kas pilna ar profesoriem, būtu pasaule, «kas jāpiepilda ar trokšĦainiem
cilvēkiem, kas pieėeras nelielam postenī-tim un tiecas pēc nedaudz augstāka postenīša».
ViĦaprāt, tas nodrošina tādu indivīdu veidošanos, kuri «kĜūst nervozi un mīksti, ja šī kārtība uz
mirkli sašėobās, un bezpalīdzīgi, ja tiek izĦemti no savas pilnīgās pielāgotības šai kārtībai».
Veidojas modernā kapitālisma tā sauktā krusteniskā struktūra. Jo vairāk kapitālisms
birokratizējas un kĜūst spēcīgāks («cietāks»), jo vairāk sekmē vāju un bezpalīdzīgu («mīkstu»)
raksturtipu veidošanos. Jo iedzīvotāji ir pasīvāki un demoralizētāki, jo vairāk tie nodrošina valsts
šėietamo stiprumu, bet paši kĜūst vēl paklausīgāki. Jo vairāk birokratizējas pārvaldes aparāts, jo
tas kĜūst korumpētāks un oportūnistiskāks. Turklāt vislabāk tajā iederas «vāja rakstura» cilvēki,
indivīdi ar infantilu psihes konstitūciju. Vienlaikus tas nodrošina ari jau Marksa aprakstīto
birokrātisma īpašību, proti, noslēpumainības un jezuītisma zelšanu. Bet cilvēks modernajā valstī
ir statistiska vienība, proti, cilvēks bez īpašībām.
164