Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
uz vardarbību,» savulaik BrestĜitovskā teica Trockis 2 . Tas patiešām ir pareizi. Ja pastāvētu sociāli<br />
veidojumi, kuriem nebūtu pazīstama vardarbība kā līdzeklis, tad jēdziens «valsts» atkristu, tad<br />
iestātos tas, ko šī vārda īpašajā nozīmē sauktu par «anarhiju». Vardarbība, protams, nav valsts<br />
normālais vai vienīgais līdzeklis - par to nav runa -, taču tā ir specifisks valsts līdzeklis. Tieši<br />
patlaban valsts attieksme pret vardarbību ir īpaši intīma. Pagātnē visdažādākās savienības, sākot<br />
ar dzimtu, fizisko vardarbību pazina kā visnotaĜ normālu līdzekli. Turpretī patlaban mums jāteic,<br />
ka valsts ir tāda cilvēku kopība, kas noteiktā jomā - un «joma» ir pazīme - pretendē (ar<br />
panākumiem) uz leăitīmās fiziskās vardarbības monopolu. Jo tagadnes specifika ir tā, ka visām<br />
citām savienībām vai atsevišėām personām ir tiesības uz fizisku vardarbību tikai tiktāl, cik valsts<br />
to pieĜauj: par vienīgo vardarbības «tiesību» avotu tiek uzskatīta valsts. Tātad mums «politika»<br />
nozīmētu tiekšanos pēc līdzdalības varā vai pēc varas sadalījuma ietekmēšanas, visviens, vai tas<br />
notiek starp valstīm vai valsts ietvaros starp cilvēku grupām, ko tā aptver.<br />
Ikvienai kundzības praksei, kas prasa nepārtrauktu pārvaldi, ir vajadzīga, no vienas puses,<br />
cilvēku darbības ievirzīšana uz paklausību tiem kungiem, kas pretendē būt leăitīmās vardarbības<br />
pārstāvji, un, no otras puses, šīs paklausības pastarpinātais īpašums uz tiem līdzekĜiem, kas<br />
eventuāli vajadzīgi fiziskās vardarbības piemērošanai: personāls pārvaldes štābs un lietišėi<br />
pārvaldes līdzekĜi.<br />
Lielā mērā tas atbilst arī valodas praksei. Ja par kādu jautājumu saka, ka tas ir «politisks», ka<br />
ministrs vai ierēdnis ir «politisks» ierēdnis, ka lēmums ir «politiski» nosacīts, tad vienmēr tiek<br />
domāts, ka varas sadalīšanas, saglabāšanas vai pārbīdīšanas intereses noteic atbildi uz jautājumu,<br />
lēmumu pieĦemšanu vai attiecīgā ierēdĦa darbības sfēru. Tas, kas nodarbojas ar politiku, tiecas<br />
pēc varas -tiecas vai nu pēc varas kā līdzekĜa, lai sasniegtu citus (ideālus vai egoistiskus) mērėus,<br />
vai arī pēc varas «pašas varas dēĜ», lai baudītu prestižo izjūtu, ko tā sniedz.<br />
Valsts, gluži tāpat kā pirms tās vēsturiski pastāvējušās politiskās savienības, ir cilvēku<br />
kundzības attiecības pār cilvēkiem, balstoties uz leăitīmo (t.L, par leăitīmo uzskatīto)<br />
vardarbības līdzekli. Lai tā pastāvētu, pārvaldītajiem cilvēkiem jāpakĜaujas tai autoritātei, uz ko<br />
attiecīgajā laikā pretendē pārvaldošie. Kad un kāpēc viĦi tā rīkojas? Uz kādiem iekšējā<br />
attaisnojuma pamatojumiem un kādiem ārējiem līdzekĜiem balstās šī kundzība?<br />
Principā ir trīs iekšējie attaisnojumi, proti, kundzības leăitimitātes pamatojumi, ja sākam ar<br />
tiem. Pirmkārt, «mūžīgās senatnes» autoritāte: tikumi, kas kĜuvuši svēti to aizsenās nozīmības dēĜ<br />
un dēĜ ierastās orientācijas uz to ievērošanu; «tradicionālā» kundzība, kā to praktizēja patriarhs<br />
un vecā kaluma patrimoniālais firsts. Otrkārt, neikdienišėas personiskās izredzētības (harizmas) 3<br />
autoritāte, pilnīga paĜaušanās un personiska uzticēšanās atklāsmēm, indivīda varonība vai citas<br />
vadoĦa īpašības: «harizmatiska» kundzība, kā to praktizē pravietis vai - politiskajā jomā - izdaudzināts<br />
karavadonis vai plebiscitārs valdnieks, liels demagogs un politiskas partijas vadonis.<br />
Visbeidzot - kundzība saskaĦā ar «legalitāti», saskaĦā ar ticību legāla nolikuma nozīmībai un<br />
lietišėai «kompetencei», kas pamatota ar racionāli veidotiem noteikumiem, proti, orientācija uz<br />
pakĜaušanos, izpildot noliktos pienākumus: kundzība, kā to praktizē modernais «valsts kalpotājs»<br />
un visi tie varas pārstāvji, kas šajā ziĦā tam līdzinās, īstenībā padevību, protams, nosaka ārkārtīgi<br />
massīvi baiĜu vai cerību motīvi - bailes no maăisku spēku vai vadoĦa atriebības, cerības uz<br />
šīspasaules vai viĦpasaules atalgojumu - un visdažādākā veida intereses. TūdaĜ par to. Bet, ja<br />
jautā pēc šīs padevības «leăitimitātes» pamatojumiem, tad noteikti uzduras šiem trim «tīrajiem»<br />
tipiem. Un šiem priekšstatiem par leăitimitāti un to iekšējam pamatojumam ir Ĝoti liela nozīme<br />
kundzības struktūrā. Tomēr īstenībā tīrie tipi sastopami reti. Taču patlaban nevar aplūkot šo tīro<br />
tipu ārkārtīgi sarežăītās variācijas, pārejas un kombinācijas, tā ir «vispārīgās valsts mācības»<br />
problēma. Mūs pirmām kārtām interesē otrais tips: kundzība, kas balstīta uz paklausošo<br />
paĜaušanos «vadoĦa» gluži personiskajai «harizmai». Jo te visspilgtāk izpaužas aicinājuma"<br />
ideja. ěaušanās pravieša harizmai vai vadoĦa harizmai kara laikā, Ĝaušanās liela demagoga harizmai<br />
tautas sapulcē 5 vai parlamentā nozīmē, ka viĦš personiski ir iekšēji «aicināts» būt par<br />
cilvēku vadītāju, ka viĦi pakĜaujas viĦam nevis tikumu vai nolikuma dēĜ, bet tāpēc, ka tic viĦam.<br />
ViĦš pats gan dzīvo ar savu lietu, «tiecas veikt savu darbu» 6 , ja vien viĦš nav aprobežots un<br />
iedomīgs mirkĜa iznirelis. Taču uz viĦa personu un tās īpašībām attiecas piekritēju paĜaušanās:<br />
131
Change language