POLITOLOĂIJA

Vēl satraucošāka bija totalitāro režīmu attieksme pret konstitucionālo jautājumu. Savas varas
sākuma gados nacisti izdeva neskaitāmus likumus un dekrētus, taču nepapūlējās oficiāli atcelt
Veimāras konstitūciju; viĦi pat saglabāja vairāk vai mazāk neskartu civildienestu. Šis fakts
daudziem vietējiem un ārzemju novērotājiem iedvesa cerību uz partijas savaldību un drīzu jaunā
režīma normalizāciju. Bet, kad līdz ar Nirnbergas likumu izdošanu šim procesam bija pienācis
gals, izrādījās, ka nacisti paši savai likumdošanai neveltī ne mazāko interesi. Notika «vienīgi
nemitīga virzīšanās uz priekšu pretī arvien jauniem darbības laukiem», tā, ka pēdīgi valsts
slepenpolicijas, kā arī visu pārējo nacistu radīto valsts vai partijas institūciju «mērėi un darbības
sfēru nekādi nevarētu aptvert tām izdotie likumi un noteikumi».175 Praksē šis pastāvīgais
nelikumības stāvoklis izpaudās tā, ka «daudzi spēkā esoši noteikumi vairs netika publiskoti».176
Teorētiski tas atbilda Hitlera paziĦojumam, ka «valstij nav jāzina nekāda atšėirība starp likumu
un ētiku»;" jo, pieĦemot, ka spēkā esošs likums ir identisks ar visiem kopīgu ētiku un radies
katra sirdsapziĦā, turpmāk patiesi nav nekādas nepieciešamības pēc publiskiem likumdošanas
aktiem. Padomju Savienība, kur pirmsrevolūcijas laika civildienests bija revolūcijā iznīcināts un
revolucionāro pārmaiĦu laikā režīms konstitucionālajiem jautājumiem pievērsa niecīgu
uzmanību, pat uzĦēmās rūpes 1936. gadā izdot pilnīgi jaunu, Ĝoti rūpīgi izstrādātu konstitūciju
(«liberālu frāžu un premisu aizklāju giljotīnai fonā»177). Šis notikums Krievijā un ārvalstīs tika
pasludināts par revolucionārā posma noslēgumu. Tomēr konstitūcijas publicēšana bija sākums
milzu tīrīšanai, kura nepilnos divos gados likvidēja iepriekšējo administrāciju un neatstāja ne
pēdu no normālas dzīves un ekonomiskās atveseĜošanās, kas bija attīstījusies četros gados pēc
kulaku likvidācijas un lauku iedzīvotāju piespiedu kolektivizācijas.178 Kopš tā laika 1936. gada
konstitūcijai bija tieši tāda pati loma kā Veimāras konstitūcijai nacistu režīma laikā; to pilnīgi
ignorēja, tomēr nekad neatcēla. Vienīgā atšėirība bija tā, ka StaĜins varēja atĜauties vēl vienu
bezjēdzību - visi, kuri bija sastādījuši nekad nenoraidītās konstitūcijas projektu, tika sodīti ar
nāvi kā nodevēji. IzĦēmums bija tikai Višinskis.
Nevienu totalitāras valsts pētnieku nepārsteidz tās monolītā uzbūve. Gluži pretēji, visi
nopietni šī temata pētītāji ir vienisprātis vismaz par duālu varas, partijas un valsts
līdzāspastāvēšanu (vai konfliktu). Turklāt daudzi ir uzsvēruši totalitāras valdības dīvaino
«bezveidīgumu».179 Tomāšs Masariks Ĝoti drīz saprata, ka «tā sauktā boĜševistiskā sistēma
nekad nav bijis nekas cits kā galējs sistēmas trūkums»;180 un ir neapstrīdama patiesība, ka «pat
lietpratējs sajuktu prātā, ja mēăinātu atšėetināt attiecības starp partiju un valsti» Trešajā
reihā.181 Bieži ticis arī atzīts, ka attiecības starp diviem varas avotiem, starp valsti un partiju, ir
attiecības starp šėietamu un reālu varu, tāpēc valdības aparāts parasti tiek attēlots kā nevarīga
fasāde, šėietamība, kura apslēpj un aizsargā partijas īsto varu.182
Visi administratīvā aparāta līmeĦi Trešajā reihā bija pakĜauti dīvainai amatu dublēšanai. Nacisti
ar fantastisku rūpību gādāja, lai ikvienu valsts aparāta funkciju dublētu kāda partijas
gan trīsdesmitajos gados, kad zemnieku šėiras pretošanās tālaika situācijā vairs nebija aktīvs faktors. Arī Hrušcovs (op. rit.) atzīst, ka «galēji represīvi līdzekĜi netika
lietoti» cīĦā pret trockistu un buhariniešu pretošanos, bet «represijas pret viĦiem sākās» daudz vēlāk, kad viĦi jau sen bija sakauti.
Nacistiskā režīma terors augstāko pakāpi sasniedza kara laikā, kad vācu nācija bija faktiski «apvienota». Terora sagatavošana aizsākās 1936. gadā, kad visa organizētā
pretestība valsti bija izzudusi un Himlers ierosināja paplašināt koncentrācijas nometnes. Šo apspiešanas garu, kam gan tika izrādīta pretestība, labi raksturo Himlera
uzruna SS vadoĦiem Harkovā 1943. gadā: «Mums ir tikai viens uzdevums [..] bez žēlastības turpināt rasu cīĦu [..] Mēs nekad neĜausim izbālēt šim lieliskajam
ierocim, bailēm un šausmīgajai slavai, kura gāja mums pa priekšu kaujās par Harkovu, bet nemitīgi piešėirsim tam arvien jaunu nozīmi» {Nazi Conspiracy, IV, 572.
un sek. lpp.).
175 Sk. Theodor Maunz, op. rit., 5. un 49. lpp. Cik maz nacisti domāja par pašu izdotajiem likumiem un noteikumiem, kurus regulāri publicēja V. Hohe ar virsrakstu
Die Gesetzgebung des Kabinetts Hitler {Berlin, 1933. un sek. lpp.), noprotams pēc nejaušas piezīmes, ko izteicis viens no viĦu konstitucionālajiem juristiem. ViĦš
juta, ka, trūkstot jaunai, visaptverošai tiesiskai kārtībai, tomēr bija notikusi «visaptveroša reforma» (sk. Ernst R. Huber. «Die deutsche Polizei», Zeitschrift fur die
gesamte Staatswissenschaft, 101. sēj, 1940/1, 273. un sek. lpp.).
176 Maunz, op. rit., 49. lpp. Cik man zināms, Mauncs starp nacistu autoriem ir vienīgais, kurš šo apstākli pieminējis un pietiekami uzsvēris. Vienīgi izskatot piecus
Verfügungen, Anordnungen, Bekanntgaben sējumus, kurus pēc Martina Bormana norādījumiem kara laikā sastādīja un izdeva partijas kanceleja, iespējams gūt ieskatu
šajā slepenajā likumdošanā, kura faktiski valdīja Vācijā. Kā teikts priekšvārdā, šie sējumi bija «domāti vienīgi iekšējam partijas darbam un uzskatāmi par slepeniem».
Četri no tiem ir acīm redzami Ĝoti reti sējumi un atrodas Hūvera bibliotēkā. Salīdzinājumā ar tiem Hohes savāktie Hitlera kabineta likumdošanas akti ir tikai fasāde.
177 Deutscher, op. r i t , 381. lpp. Jau agrāk bijuši mēăinājumi izveidot konstitūciju -1918. un 1924. gadā. 1944. gada konstitucionālā reforma, ar kuru vairākām
Padomju Savienības republikām bija paredzēti savi pārstāvji ārzemēs un savas armijas, bija taktisks manevrs, lai nodrošinātu Padomju Savienībai dažas papildu balsis
Apvienoto Nāciju Organizācijā.
178 Sk. Deutscher, op. r i t , 375. lpp. Rūpīgi izlasot StaĜina runu par konstitūciju (viĦa ziĦojums VIII Ārkārtējam Padomju kongresam 1936. gada 25. novembri), kĜūst
saprotams, ka tā vispār nebija iecerēta kā galīga. StaĜins nepārprotami paziĦoja: «Šis ir mūsu konstitūcijas karkass konkrētajā vēstures bridi. Tādējādi jaunās
konstitūcijas projekts atspoguĜo kopīgo noieto ceĜu, jau gūto sasniegumu kopsummu.» Citiem vārdiem sakot, konstitūcija bija novecojusi jau tās pasludināšanas brīdī
un interesi varēja izraisīt vienīgi no vēstures viedokĜa. To, ka šī nav tikai patvaĜīga interpretācija, pierāda Molotovs, kurš savā runā par konstitūciju turpina StaĜina
teikto un uzsver visa šī jautājuma provizorisko dabu: «Mēs esam īstenojuši tikai pirmo, zemāko komunisma fāzi. Pat šī pirmā komunisma fāze -sociālisms - nekādā
ziĦā nav pabeigta; ir uzsliets vienīgi tās karkass.» (Sk. Die Verfassung des Sozialistischen Staates der Arbeiter und Bauern, Editions Promēthēe, Strasbourg, 1937, 42.
un 84. lpp.)
179 «Tādējādi Vācijas konstitucionālo dzīvi pretēji Itālijai raksturo galējs bezveidīgums.» (Franz Neumann. Behemoth, 1942, Appendix, 521. lpp.)
180 Citēts pēc: Boris Souvarine. Stalin: A Critical Survey of Bolshevism, New York, 1939 695. lpp.
181 Stephen H. Roberts, The House that Hitler Built. London, 1939, 72. lpp.
182 Tiesnesis Roberts H. Džeksons Nirnbergas prāvas ievadrunā savu nacistiskās Vācijas politiskās struktūras aprakstu konsekventi balstīja uz «divu Vācijas valdību -
patiesās un šėietamās» - līdzāspastāvēšanu. Vācijas Republikas apveidi kādu laiku tika saglabāti, un tā bija redzamā valdība. Taču patiesā vara valsti atradās ārpus un
pāri likumam un sakĦojās nacistu partijas vadītāju korpusā (Nazi Conspiracy, I, 125). Sk. ari Robertsa op. rit., 101. lpp. minēto atšėirību starp partiju un ēnu valsti:
«Hitlers nepārprotami tiecas pēc aizvien lielākas funkciju dublēšanas.»
88