POLITOLOĂIJA

aksturo ievingrināšanās sevī pašā, bet kristietībā laika gaitā aizvien skaidrāk iezīmējas sevis
izstrādāšana ārā, jo cilvēka «sākums» atrodas ārpus viĦa paša. Līdz ar to pašrūpes, rūpes par
savu dvēseli transformējas par dvēseles aprūpēšanu, ko veic citi vai kas veicama citu vadībā.
Svarīgs ir nevis brīvais cilvēks, bet gan grēcīgā cilvēka šėīstīšana, viĦa atpestīšana. Kristietības
cilvēks ir bērniĦš, kas dzīvo AizgādĦa (nevis Kunga, kā tas vēlāk lielākoties tiek tulkots) aprūpē.
Antīkās pasaules dabiskais logoss brūk, atklājas jauns logoss, tiek radīta jauna kārtība un likums
(«Bet savos locekĜos es manu citu likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir
manos locekĜos.»). Cilvēks vairs nav savā varā, pašvara (enkrateia) nav viĦa dzīves mērėis.
Kristietībā iezīmējas jauna identitāte - nomen christianum, proti, cilvēks ir kristietis neatkarīgi
no dzimtas, dzimuma un dzimtenes.
Jaunā identitāte ir fundamentāls cilvēku vienlīdzības apliecinājums. Tomēr ari šajā
apliecinājumā saglabājas antīko tehnoloăiju virzība. Neraugoties uz izstrādājamo jauno identitāti,
neraugoties uz to, ka nav «nedz sievietes, nedz vīrieša», sieviete ir kultivējama būtne un pakĜauta
vīrietim. Pašvaras vietā tiek izstrādāta atturēšanās (enkrateia), askēze no vingrināšanās
apzīmējuma kĜūst par atteikšanās apzīmējumu, «dzimumdziĦa» vai nu ir jāiznīdē, vai arī
jāpraktizē kā kalpošana savam dievam, izmantojot strikti noteiktas tehnikas. Kristietība ir savas
bezdzimumības iestudēšana, izkopjot klēpja boikotu. Jaunavība, šėīstība kĜūst par neaptraipītības
zīmi, tā attiecas ne tikai uz sievietēm, bet arī vīriešiem. Nevainība kĜūst par tikumu, parthenia
tiek etimoloăizēta kā atrašanās līdzās dievišėajam (para to theion). Viena no šī tikuma nodrošināšanas
tehnikām ir paškastrācija, kas kĜūst par ierastu operāciju agrīnajā kristietībā, jo cilvēka
mērėis ir «jaunas kreatūras»
izveidošana no sevis. Tomēr jau 2. gadsimtā kristietībā norisinās «klusā revolūcija» - baznīcu
sāk vadīt «ăimenes» cilvēki (epis-kopoi, presbyteroi), kuru uzraudzībā arī tiek īstenota
draudzes dzīve, un klērs nošėiras no lajiem. Vienlīdzība izvēršas hierarhiskās kundzības
attiecībās.
Agrīnā kristietība veidojas kā apsēstības kultūra, kurā svarīgs ir kontakts ar dievu.
Kontaktēšanās ar dievu ir vingrināšanās, kristietis ir sava dieva liecinieks (martyros), kas tikai
pakāpeniski iegūst mocekĜa, martīra statusu. Sākotnēji šis kontakts ir vērsts horizontāli, tā nav
nekāda komunikācija ar pārdabisko. Anahorēti, eremīti ir figūras, kas liecina nevis par
novēršanos no sabiedrības, bet par distancēšanos («sociālās nāves» pieĦemšana), lai nodrošinātu
šīs sabiedrības transformēšanu. Tiesa, laika gaitā šī distancēšanās kĜūst par novēršanos no šīs
sabiedrības un pievēršanos īstajai dzīvei. Arī mūks (monachos) sākotnēji ir nevis vientuĜnieks,
bet gan vienreizējais, kristietiskās iedzimtības (ihidáya), izredzētības apliecinātājs. Kristietības
jaunā kreatūra ir pārcilvēks - hyper-anthrōpos. Un šī mērėa sasniegšana paredz vai nu sākotnējā
restaurēšanu, vai ari kreatīvu attīstību - centienus, kas periodiski dominē visā kristietības vēsturē.
Antīkie vingrinājumi kristietībā tiek spirituāli pārinterpretēti. īpaši uzskatāmi tas atklājas
Paula Rabova aprakstītajās kristietības patības tehnikās, kurās tiek iekĜauti antīkās retorikas
elementi. Meditācijās norisinās kāpināšana jeb paplašināšana (amplificado). Meditācijā par
trejādiem grēkiem kristietis pārdomā eĦăeĜu krišanu grēkā, apzinoties, ka tie ir brīvi radījumi,
kas tiek sodīti par vienu grēku, turpretī meditētājam ir daudz grēku. Meditācijas otrajā pakāpē
tiek domāts par pirmo cilvēku, kas par vienu grēku tiek padzīts no paradīzes. Trešajā pakāpē tiek
salīdzināts jebkura cilvēka grēks ar paša daudzkārtējo grēcīgumu. Kāpināšanā var izmantot ne
tikai salīdzināšanu (comparationem), bet ari palielināšanu, superlativēšanu (procedens
gradatim). Sākumā meditē par Kristus kā cilvēka ciešanām, tad par Kristus kā dieva ciešanām,
bet noslēgumā - kā viĦš cietis par pašu meditētāju. Meditāciju mērėis ir iepilināt (instillare) sevī
kristietības pamatatziĦas, pārradīt sevi, instalējot savu dzīvi saistībā ar tās Aizgādni. Meditācijās
ir jāpanāk uzskatāmība (evidentia), jāizveido uzskatāma telpa (topografia), lai tās viedējumā
(visio) veidotu savu dzīvi.
Kristietība veidojas nevis kā brīva cilvēka, bet gan kā zemē mīto un sisto kultūra, tā ir žēlabu
un sēru kultūra. Līdz pat 10. gadsimtam dominē pesimistiskais, ījabiskais skatījums uz cilvēku,
cilvēks ir tas, kas raud (is qui luget). 12. gadsimtā sāk nostiprināties optimistiskais skatījums -
cilvēks tiek traktēts kā kristīgā dieva notēls. Veidojas divas tipiskas kristīgā cilvēka figūras -
homo viator un grēknožēlotājs. Cilvēks ir ceĜinieks, viesis šaisaulē, viĦš ir ceĜā uz īsto dzīvi.
Uzskatāmi šī figūra iemiesojas piligrimos un krustnešos - nelielā, bet nozīmīgā viduslaiku
pasaules minoritātē. Kristietiskās pilsētas iemītnieks iemūrējas, norobežojas no šīspasaules
vilinājumiem. ViĦš ir spirituals ceĜotājs, kam vienaldzīga fiziskā (līdz ar to arī ekonomiskā)
pasaule, jo daudz svarīgāka ir garīgā un morālā topogrāfija. Šī piligrima pasaule ir hierarhiska,
162