Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
1. Zinātnes cilvēks. ViĦš tiecas tikai uz eksakti noteiktiem mērėiem, kuri ikdienas ĜautiĦiem<br />
šėiet vismaz lieki, bet parasti arī ērmīgi. ViĦa stimuls ir ideālistisks tādā nozīmē, ka viĦš ir<br />
spējīgs zinātnes un tās sasniegumu dēĜ upurēt visus citus labumus. Tomēr ari viĦu dzen milzīgs,<br />
kaut gan pats par sevi cēls egoisms. Zinātniskā konsekvence ir viĦa kategoriskais imperatīvs.<br />
Psiholoăija ir noskaidrojusi, ka cilvēks vienmēr ar patiku Ĝauj vaĜu paša dotībām. Tādējādi<br />
zinātniskā sociālista nestais upuris partijai palielina viĦa personiskā apmierinājuma summu.<br />
Visas ārējās - materiālās u. c. nelaimes, kuras buržujam ir jāpacieš, pārejot pie<br />
sociāldemokrātiem, viĦam ar uzviju kompensē iekšējās labsajūtas pieaugums un mierīga sirdsapziĦa.<br />
Šī labsajūta var pārtapt godkārē - kārē saspringt pēc vēl lielākiem veikumiem. Šādai<br />
godkārei nav nekā kopēja ar to brutālo godkāri, kas tīko tikai pēc ārējo laimes rādītāju (karjeras,<br />
naudas) vairošanas.<br />
2. Cilvēks ar spēcīgu, iekšējas kaismes caurvītu jūtu dzīvi. Visbiežāk viĦš kĜūst par sociālistu<br />
jaunībā, kad materiālo apsvērumu un piesardzības pasākumu pretsvars vēl neceĜ ik gadus<br />
augstāku valni pret viĦa sabangoto asiĦu viĜĦiem un sprādzienveidīgo, no savtīgām domām un<br />
tālredzīgiem aprēėiniem tīro sajūsmu. ViĦu dzen censoĦa drosme un alkas darīt labo. Tiešās<br />
ierosmes viĦam parasti dod pamanītās netaisnības, līdzcietība pret vājajiem un nabagajiem,<br />
prieks upurēties dižu ideju piepildīšanas vārdā, kas bieži vien piepilda ar drosmi un cīĦassparu<br />
pat bailīgas un kūtras dabas cilvēkus. Tam visam klāt vēl nāk nebūt ne maza deva optimisma un<br />
pārlieku augsts kustības ideālo potenču un dažkārt arī sevis paša novērtējums, kā arī kĜūdaini<br />
pieĦēmumi par attīstības tempiem, par mērėu sasniedzamību un īstenošanas vieglumu. Savu<br />
lomu šajos procesos spēlē arī cilvēka estētiskās uztveres īpatnības. ěoti iedarbīgi dzinuĜi uz<br />
sociālismu ir poētiskas jaunrades spējas, fantāzija un iztēles spēks - tie visi Ĝauj ātrāk uztvert un<br />
vieglāk iedomāties sociālo ciešanu daudzumu un dziĜumu, turklāt iztēles spēks bieži vien pieaug<br />
līdz ar attālumu no iedomu objektiem; visbeidzot ir jāpiemin temperamentam atbilstīga<br />
uzbudināmība, kas kā natūra ipsa* skubina uztverto tūlīt pat ietērpt vārdos. TādēĜ darba<br />
emancipācijas cīnītāju rindās ir tik daudz dzejnieku un karstasinīgu, kaismīgu un temperamentīgu<br />
vīru.<br />
Nav viegli atbildēt uz jautājumu, kurš no šiem tipiem - konsekventie zinātnieki vai tikpat<br />
konsekventie jūsmotāji - ir skaitliskā pārsvarā to vidū, kuri pārkāpj sociālisma slieksni. Droši<br />
vien jūsmotāju ir vairāk to vidū, kuri izšėiras spert šādu soli jaunībā, bet zinātnieku vairāk to<br />
vidū, kuri izlemj to darīt brieduma gados.<br />
Parasti gan sociālismam pievienojas cilvēki, kuros saplūst abu tipu pazīmes. Benedeto Kroče ir<br />
norādījis uz to, ka buržuāziskie zinātnieki, kuri jau daudzus gadus ir simpatizējuši sociālismam<br />
no ētiskā viedokĜa jeb, citiem vārdiem sakot, uzskatījuši sociālismu par vienīgo postulātu sociālā<br />
jautājuma taisnīgam atrisinājumam, praktiski uzsāk sociālista gaitas tikai ar to brīdi, kad viĦi -<br />
bieži vien pašiem par pārsteigumu - zinātniskā ceĜā izskaitĜo pārliecību par iespējām īstenot<br />
dzīvē viĦu sirdīs mītošo vēlēšanos. Tā nu būtu jūtu un izziĦas sintēze. 1894. gadā Itālijas<br />
slavenākajiem zinātniekiem un māksliniekiem tika piedāvāts aizpildīt anketu par sociālismu,<br />
kurā bija arī jautājums, vai viĦu attieksmi pret sociālisma mērėiem - simpātijas, vienaldzību vai<br />
noliegumu - nosaka šo problēmu kompleksa zinātniskas izpētes rezultāts, vai varbūt tā drīzāk ir<br />
jūtu buėetes izpausme. Lielum lielais vairākums no tiem aptaujātajiem, kuri piederēja<br />
sociālistiem, atbildēja, ka viĦu sociālistisko pārliecību ir radījusi dvēseliska nosliece, ko stiprina<br />
eksakta pārliecība. Tas noteikti attiecas uz marksistiem, kaut gan viĦi labprāt kultivē viedokli, ka<br />
nicina sentimentalitāti un līdzjūtību. Spītējot pašu materiālistiskajām deklarācijām, viĦi ar<br />
principiālu nelokāmību apliecina savu ideālismu vismaz līdz tam brīdim, kad viĦi uzrāpjas jeb,<br />
pareizāk sakot, iegrimst partijiskajā karjerā.<br />
Ar noslieci uz sociālistiskajām izjūtām un pat ar piekrišanu sociālisma principiem ne vienmēr<br />
pietiek, lai reāli iestātos partijā. Bieži vien ceĜu uz partiju aizšėērso savāds biklums pret<br />
nepazīstamo cilvēkmateriālu. Nereti intelektuāĜus pārĦem gandrīz fizisks riebums pret masu, no<br />
kuras laukā rēgojas sekla izglītība, pieticīgs intelekts un slikti izmazgāta veĜa un ėermeĦi. So<br />
rindu autoram ausīs skan no intelektuāĜiem bieži dzirdētais: «Sociāldemokrātijai kā tādai es<br />
197