POLITOLOĂIJA

sakausēs sabiedriskā statusa apliecinājumu ar medību rīkošanu: medību laika un vietas
izraudzīšanās var būt dažādu amatpersonu ziĦā, kuru lēmumus ietekmēs gan objektīvās izredzes
uz medījumu, gan arī apsvērumi par iespējamām sekām politikā un sabiedrības iekšējā dzīvē.
Trešā apakšsistēma var būt gan "rotaĜa" parastajā nozīmē, gan arī konkurējošas alternatīvas
hierarhijas iedibināšana, kas darbojas kā pretsvars rituālajai jeb oficiālajai hierarhijai: tiek rīkots
kāds sabiedrisks pasākums, kurā tiek lietotas narkotikas un uzbudinājums stimulēts dažādos citos
veidos, bet tā ietvaros gan vietu, gan sabiedriskā stāvokĜa ieĦemšana notiek saskaĦā ar likumiem,
kuri ir daudz elastīgāki par tiem, kas tiek ievēroti citos gadījumos, līdz ar to tiek radīta iespēja
paust godkāri un veidot alternatīvu sabiedriskās apelācijas tiesu; 309 un tā tālāk. Iespēju diapazons
ir milzīgs.
Ja šī hipotēze par pirmatnējā cilvēka un, iespējams, - ari visu pārējo cilvēku jēdzienisko
kārtību ir pareiza, tad kādas tai ir sekas? Vissvarīgākais secinājums ir šāds: ja gribam izveidot
reālistisku "pasaules" modeli, to, kādā veidā šie cilvēki to uztvēra un piedzīvoja, tad mums
jāiztēlojas kaut kas līdzīgs zemūdenei ar daudziem periskopiem. Kaut kas tamlīdzīgs:
______ = nekustīga siena
/////// = "jūtības"
KULTŪRAS UZTVĒRĒJS
DaĜa zemūdens sienu ir nekustīga: tā atbilst tām ticējumu sistēmas daĜām - parasti diezgan
plašām -, kuras kādas sabiedrības normālas dzīves laikā ir absolūti neuzĦēmīgas pret ārējo
pasauli. Mītu un leăendu fons, cilvēku, radījumu, priekšmetu un darbību klasifikācija, kas tiem
piešėir to vietu un lomu, - vairuma sabiedrību ikdienas dzīvē tie visi ir fiksēti un doti lielumi.
Lielākā daĜa no tā, ko cilvēki saka, un arī viĦu teiktā saturs nav tieši saistīts ar dabu (pretēji to
naivo teorētiėu uzskatiem, kuri pret jebkuru diskursu izturas tā, it kā tas būtu ziĦojums par
eksperimenta norisi). Tie vienkārši spēlē kādu lomu sociālās saskares procesā. Valoda ne tikai
sakĦojas rituālā; tā ir rituāls. Gramatika ir likumu kopums rituālai izrādei. Valoda ir visbiežāk
sastopamā rituālā darbība.
Vairums runas lietojumu ir tuvāks cepures noĦemšanas rituālam sveicinot nekā informatīva
ziĦojuma nosūtīšanai. Sarežăītajiem sasveicināšanās variantiem iespējami dažādi desknptīvie
varianti vai arī atsauces uz tiem; bet stāsti, kas veido uzskatu pamatsastāvu, lielā mērā ir fiksēti.
Ja tie vispār ir mainīgi, tad tie mainās saskaĦā ar ietekmēm, kas ir pavisam atšėirīgas no
"pierādījumiem". Var tikt sniegta deskriptīva aina, bet nekādā citā veidā tā nepakĜaujas faktiem.
Tomēr pastāv arī dažādas atveres, jutības, it kā tie būtu periskopi, kuri Ĝauj individuālam
organismam un šo organismu valodas kopienai, "uztvert" un, jo svarīgāk, reaăēt uz ārējās
realitātes fragmentiem. No dabas, kas nošėirta no sabiedrības, nav iespējams izvairīties; bet
normāli nav nekādas vajadzības to sistematizēt vienā, sociāli neatkarīgā, vienotā sistēmā, un, tik
tiešām, parasti sabiedrības neko tamlīdzīgu nedara. Tas notiek tikai vēsturiski retu un lielu
sasniegumu gadījumos. Tas nekādā gadījumā nav izejas punkts attiecībā uz cilvēka eksistences
apstākĜiem, cilvēces dabiskajām tiesībām.
Patiesi svarīgi ir, lūk, kas: saskarsmes ar ārpussociālo realitāti reti kad, un iespējams, nekad
nav "tīras". Gluži pretēji - tās parasti ir daudzjoslu un reakcija uz ārējo pasauli (ja vispār notiek)
ir savijusies ar citām, sabiedrības iekšienē pastāvošām jūtībām un ierobežojumiem. To jutība pret
dažām ārējām, dabiskām iezīmēm, ar kuru tās ir "operatīvā" līmenī saistītas un saskaĦā ar kuru,
tā sacīt, organisma īpašie izlūki parasti ir saplūduši ar citiem, sistēmas iekšienē pastāvošiem
kontroles mehānismiem. Šādējādi ziĦošana par ārpasauli nav "tīra" un var gadīties, ka tīro,
"empīrisko" elementu vairumā gadījumu pieveic citi kontroles mehānismi vai dimensijas. Ja
medību vadītājs rituāla izpratnē ir nešėīsts, tad apstākĜi nav labvēlīgi medībām - lai kādi būtu
"īstie" apstākĜi. Turklāt vēl dažādie periskopi jeb jutības ir atšėirīgi būvētas; tāpēc to elementi
nemēdz un nevar "summēties". Jutību A, kura sakausē izpratni par laiku ar cieĦu pret
virspriesteri, ir neiespējami sapludināt ar jutības B tiešumu, kura fiksē gan medījuma klātbūtni,
gan (pieĦemsim) mednieka rituālo šėīstību. Katra dzīvo savu dzīvi, pati savu kritēriju un
kontroles mehānismu kopumu vadīta.
TādēĜ ir nepareizi uzskatīt tradicionālo valodas lietojumu par primāri referenciālu (ar
nereferenciāliem elementiem kā mazsvarīgiem, piesārĦojošiem); bet vienlīdz nepareizi uzskatīt,
309 Galvenokārt Weir S. Qat in Yemen: Consumption and Social Change. London, 1985.
172