POLITOLOĂIJA

NO KOPIENAS UZ SABIEDRĪBU.
CILVĒCES KOGNITIVĀ EVOLŪCIJA.
Ernests Gelners
Viens no neatlaidīgajiem mēăinājumiem rast kopīgu pavedienu cilvēces vēsturē
sakoncentrējas uz "Saprāta" jēdzienu. No šā viedokĜa izriet, ka cilvēces vēsture ir saprāta
atklāšanās. Cilvēku uzskati, institūcijas, sabiedrības organizācija kĜūst aizvien racionālāka.
Priekšstats, ka saprāts ir cilvēces attīstības mērėis vai galapunkts, var saplūst ar uzskatu, ka tas ir
arī galvenais faktors, kas skubina cilvēci virzīties pa šo taku. Šėiet dabiski iedomāties, ka
pārmaiĦas cilvēku dzīvē rada mūsu idejas, mūsu domāšanas veids. Kas gan ir uzvedība, ja ne
ideju iemiesošana? Ja mēs pilnveidojamies, tad vai gan ne tāpēc, ka pilnveidojušās ir mūsu
idejas? Kaut arī tagad deviĦpadsmitā gadsimta eiropiešu pašslavinošās uzpūtības augĜi šėiet
mazliet apšaubāmi, tomēr ir vērts pievērsties domu un saprāta lomai.
Uz saprātu centrēts viedoklis par vēsturi saduras ar ievērojamām problēmām un grūtībām.
Bez šaubām, šis uzskats vairs nav tik populārs kā racionālisma optimisma reibinošajos ziedu
laikos, kuri tādā vai citādā veidā pastāvēja no astoĦpadsmitā gadsimta beigām līdz divdesmitā
gadsimta sākumam. Bet tik un tā nosvērtā un ne obligāti optimistiskā veidā ir jāmēăina ieskicēt
cilvēces kognitīvā pārtapšana - no medību līdz datoru laikiem. Mūsu izzinošās darbības daba nav
saglabājusies nemainīga: pārmaiĦas ne tikai nākušas, bet turklāt arī bijušas dziĜas un pamatīgas.
Vairs nav runas par to, ka būtu vairāk bijušā. Notikušās pārmaiĦas ir skārušas būtību.
Par ērtu starta vietu vai izejas punktu diskusijās par šo problēmu kalpo pirmatnējo cilvēku
dažu ticējumu kliedzošā bezjēdzība. Daudziem no mums patīk domāt, ka standarti attiecībā uz
to, kas ir pieĦemams ticības jomā, ir paaugstinājušies un ka saprāta virzīšanās uz priekšu cilvēces
vēsturē izpaužas arī augstākos standartos. Mēs esam kĜuvuši klīrīgi un vairāmies no mūsu tālo
senču ticējumiem, jo tie mums šėiet absurdi. Varbūt, lai nespriestu pāragri par šo svarīgo
jautājumu, jāsaka - bieži vien pirmatnējo cilvēku dažu ticējumu tulkojumi tagad šėiet absurds.
Iespējams - un tieši tas reizēm ir apgalvots -, ka absurds meklējams nevis pašos uzskatos, bet gan
to tulkojumā, ko rada nespēja saprast sākotnējo kontekstu. No šā uzskata izriet, ka absurda
vaininieks ir nevis mežonis, bet gan mūsdienu tulks.
Šėietami nepārtrauktais un sistēmiskais pirmatnējā cilvēka uzskatu absurds rada fonu mūsu
centrālajam jautājumam. Vai viĦi kĜūdās un mums ir taisnība? Vai arī mēs spēlējam radikāli
atšėirīgas spēles, kuras likumīgi tiek vērtētas pēc gluži atšėirīgiem kritērijiem? Un, ja viĦu
problēmas un atbildes ir citas, vai tās ar mūsējām saista kāda attīstības virkne? Un, ja ne, tad
kāda veida bezdibenis mūs šėir no viĦiem? Un vai tas patiesi ir bezdibenis?
Varbūt izmantosim buĜĜu un gurėu vienādošanu, kuru dažos rituālos kontekstos piedēvē
Nilotu saimes nueru ciltij, kā vienkāršotu kodu, kas pauž visu pirmatnējo sabiedrību uzskatu
absurdu kopumā. 304 Tas, cik bieži šādi šėietami absurdi tiek atrasti vai piedēvēti mežoĦiem vai
svešām tautām, izskaidro antropoloăijas īpašo pievilcību. Mūsu kognitīvo vuārismu kairina un
šokē šāds absurds. Tas arī iedvesmojis dažādas teorijas par "primitīvo mentalitāti" un arī par
cilvēciskās domāšanas vispārējo attīstību un dabu.
Attiecībā uz šo tēmu atrodamas divas galējas nostājas. Viena ir tāda, ka absurdo ticējumu
izplatība norāda par kādu īpašu, pirmsracionālu mentalitāti, kas radikāli atšėiras no mūsējās. 305
Otra nostāja jau pieminēta, proti, ka pirmatnējā cilvēka spriešana ir tikpat laba kā mūsējā un ir tai
līdzīga, ka starp tām nav nekādu kvalitatīvu atšėirību. Pirmatnējā domāšanā plaši izplatīto
absurdu, faktu un loăikas neievērošanu tai piedēvējuši nevērīgi, neizglītoti un dažos gadījumos
pat Ĝaunprātīgi novērotāji.
Pievērsīsimies labvēlīgajai un augstsirdīgajai tēzei: pirmatnējais cilvēks ir racionāls. To
apliecina neapstrīdamais un acīmredzamais fakts, ka pirmatnējais cilvēks vismaz tikpat labi kā
modernais cilvēks spēj novērot savu tuvāko materiālo apkārtni un tikt ar to galā. To pavisam
viegli pierādīt empīriski.
ĥemsim vienādojumu "bullis = gurėis". Mēs varētu nueru racionālismu pārbaudīt empīriski.
ĥemot desmit nejauši izvēlētu nueru un arī desmit nejauši izvēlētu Karaliskās akadēmijas
locekĜu. Tad jānovieto Ĝoti mazs bullis un Ĝoti liels gurėis, varbūt - kabacis izcilnieks, lai būtu
304 Evans-Pritchard E.E. Nuer Religion. Oxford, 1956. 128.lpp., 141.-142.lpp.
305 Levy- Bruhl. How Native Think/Translated by L.A. Clare. London, 1926. Levy-Ruhl Lucien. Primitive Mentality/Translated
by L.A. Clare. London, 1923.
167