POLITOLOĂIJA

katra pavēlniecības ėēde, lai cik patvaĜīgas vai diktatoriskas būtu pavēles, tiecas uz stabilizāciju
un būtu ierobežojusi totalitārās kustības līdera varu.126 Nacistu valodā nekad nerimstošā, vienmēr
dinamiskā «vadoĦa griba» — nevis viĦa pavēles (frāze, kas varētu nozīmēt noteiktas un
norobežotas pilnvaras) - kĜūst par «augstāko likumu» totalitārā valstī. 127 Tikai īpašais statuss,
kādā totalitārā organizācija, Ħemot vērā tās unikālo struktūru, ieceĜ vadoni - tikai viĦa kustībā
veikto funkciju svarīguma dēĜ —, nosaka iespēju vadonības principam attīstīt savu totalitāro
raksturu. To apstiprina arī fakts, ka attiecībā gan uz Hitleru, gan StaĜinu īstais vadoĦa princips
izkristalizējās Ĝoti lēnām un paralēli progresējošajai kustības «totalitarizācijai».128
Anonimitāte, kas šai parādībai piešėir dīvainības nokrāsu, aizplīvuro arī šīs jaunās
organizatoriskās struktūras aizsākumus. Nav zināms, kurš pirmais izlēma atbalstītājus apvienot
frontes organizācijās un kurš pirmais nenoteikti simpatizējošajās piekritēju masās - ar kurām
visas partijas rēėinās vēlēšanu dienā, taču ieskata par pārāk svārstīgām uzĦemšanai biedros -
saskatīja ne tikai rezervi, no kuras rast jaunus biedrus, bet ari milzīgu spēku pašu par sevi.
Pirmās komunistu iedvesmotās piekritēju organizācijas, piemēram, Padomju Savienības draugu
biedrība vai Sarkanās palīdzības biedrība, izveidojās par frontes tipa organizācijām, lai gan
sākotnēji bija tikai tas, par ko sevi nosauca: piekritēju kopa finansiālai vai cita veida (piemēram,
juridiskai) palīdzībai. Hitlers pirmais nāca klajā ar ideju katrai kustībai ar propagandas palīdzību
piesaistītās masas iedalīt divās kategorijās - piekritējos un biedros. Šī ideja jau pati par sevi ir
visai interesanta, taču vēl lielāka nozīme ir tam, ka viĦš šo iedalījumu pamatoja ar vispārīgāku
filozofiju, pēc kuras atziĦām vairākums cilvēku ir pārāk slinki un gĜēvi kaut kam lielākam nekā
tīri teorētiska izpratne, un tikai nedaudzi ir gatavi cīnīties par savu pārliecību.129 Tātad Hitlers
bija pirmais, kas izstrādāja apzinātu politisko stratēăiju, kura paredzēja pastāvīgu piekritēju loka
paplašināšanu, stingri saglabājot ierobežotu partijas biedru skaitu.130 Šī doma par partijas
biedriem kā mazākumu, kuru ietver plašs piekritēju loks, t.i., vairākums, ir Ĝoti tuva vēlākajai
realitātei ar frontes organizācijām, kuru apzīmējums visai precīzi raksturo šo organizāciju
eventuālās funkcijas un nosaka attiecības starp partijas biedriem un tās piekritējiem pašā
organizācijā. Piekritēju frontes organizācijas visas kustības attīstībai nav mazāk būtiskas kā šo
kustību faktiskie biedri. Frontes organizācija apĦem partijas biedrus kā aizsargsiena, kas tos
nošėir no ārpasaules, no normālās pasaules, tomēr tā ir ari tilts, kas savieno partiju ar reālo dzīvi.
Laikposmā pirms varas iegūšanas partijas biedri bez šā tilta pārāk asi izjustu plaisu starp savu
pārliecību un parasto cilvēku uzskatiem, starp savu melīgo fikciju un normālās pasaules realitāti.
Šāda stratēăija kustības cīĦā par varu ir izstrādāta Ĝoti atjautīgi, jo tādējādi frontes organizācijas
ne tikai izolē savus locekĜus no apkārtējās pasaules, bet arī rada tiem reālās pasaules ilūziju, kas
palīdz novērst patiesās realitātes ietekmi efektīvāk, nekā izmantojot tikai ideoloăisko apstrādi.
Tieši atšėirība starp partijas biedra paša un vienkārša līdzskrējēja nostāju nostiprina nacista vai
boĜševika ticību sagrozītajam realitātes izskaidrojumam, jo pēc būtības vienkāršā līdzskrējēja
pārliecība ir tāda pati kā nacistam, tikai nedaudz «normālāka», ne tik fanātiska un ne tik noteikta.
Tādējādi partijas biedram var šėist, ka ikviens, ko viĦa partija nav pasludinājusi par ienaidnieku
(piemēram, ebrejus, kapitālistus utt.), ir viĦa pusē, ka pasaulē ir daudz slepenu domubiedru,
kuriem pagaidām ir tikai pietrūcis nepieciešamā gribasspēka un rakstura, lai no savas pārliecības
izdarītu attiecīgus loăiskus secinājumus.
126
Himlera dedzīgais, neatlaidīgais lūgums «neizdot rīkojumu, kas būtu saistīts ar termina ebrejs definīciju», uzskatāms tieši par šādu gadījumu; jo «ar visām šīm
muĜėīgajām saistībām mēs tikai ierobežojam savu rīcības brīvību» (Nirnbergas dokuments Nr. 626, ar 1942. g. 28. jūliju datēta vēstule Bergeram; fotokopija Ebteju
dokumentācijas centrā).
127
Formulējums «Fīrera griba ir augstākais likums» ir atrodams visos oficiālajos noteikumos, kas regulē partijas un SS darbību. Labākais avots šajā jautājumā ir Otto
Gauweiler. Rechtseinrichtungen und Rechtsaufgaben der Bewegung. 1939.
128
Heiden, op. cit., 292. lpp. Autors min atšėirības starp Mein Kampf 'pirmo un turpmākajiem izdevumiem: pirmais izdevums iesaka ievēlēt
partijas amatpersonas, kurām tikai pēc ievēlēšanas tiek piešėirta «neierobežota vara un pilnvaras»; turpmākie izdevumi iesaka partijas
amatpersonu iecelšanu no augšas. Pilnīgi dabiski, ka totalitāro režīmu stabilitātei iecelšana no augšas bija daudz svarīgāks princips nekā ieceltās
amatpersonas «neierobežotas pilnvaras». Praksē starpposmu vadītāju pilnvaras lielā mērā ierobežoja VadoĦa absolūtā vara. Sk. turpm.
StaĜins, kas nāca no boĜševiku partijas konspiratīvā aparāta, iespējams, to nav uzskatījis par problēmu. ViĦaprāt, iecelšanas partijas struktūrā bija
personiskās varas koncentrēšanas jautājums. (Tomēr tikai 30. gados, pēc Hitlera parauga izstudēšanas, viĦš atĜāva sevi saukt par «vadoni».)
Jāatzīst, ka StaĜins varēja viegli attaisnot šīs metodes, citējot ěeĦina teoriju, ka «visu valstu vēsture rāda, ka strādnieku šėira pati saviem spēkiem
var attīstīt tikai arodbiedrības apziĦu» un ka vadībai jānāk no ārpuses. (Sk. What to be done? Izd.: Collected Works. IV sēj., II daĜa;
pirmpublicējums 1902. g.) ěeĦins komunistisko partiju uzskatīja par strādnieku šėiras «visprogresīvāko» daĜu un arī par «politiskas organizācijas
sviru», kas «virza visu proletariātu», resp., par organizāciju ārpus un virs šėiras. (Sk. W. H. Chamberlin. The Russian Revolution. 1917-1921.
New York, 1935, II, 361.) Tomēr ěeĦins neapšaubīja partijas iekšējo demokrātiju, lai gan izrādīja tendenci ierobežot demokrātiju tikai ar
strādnieku šėiru.
129
Hitler, op. cit., II grām., 11. nod.
130
Ibid. Šis princips tika stingri realizēts, tiklīdz nacisti ieguva varu. No Hitlera jaunatnes 7 miljoniem biedru tikai 50 tūkstoši tika uzĦemti par
partijas biedriem 1937. gadā. Sk Preface. By H. L. Childs. The Nazi Primer. - Sal. Gottfried Neesse. Die verfassungsrechtliche Gestaltung der
Ein-Partei. Izd.: Zeitschrift fur die gesamte Staatswissenschaft. 1938, 98. sēj., 678. lpp.: «Pat vienpartija nedrīkst paplašināties tik tālu, lai
aptvertu visus iedzīvotājus. «Totāla» vienpartija ir tāpēc, ka tā ideoloăiski ietekmē nāciju.»
74