POLITOLOĂIJA

prioritātei. Mietpilsonis ir no paša šėiras izolēts buržuā, atomizēts indivīds, ko radījis pašas
buržuāzijas šėiras noriets. Masu cilvēks, ko Himlers organizēja lielākajiem masveida
noziegumiem, kādi jebkad vēsturē pastrādāti, bija vairāk līdzīgs mietpilsonim nekā pūĜa
cilvēkam. Tas bija buržuā, kurš savas pasaules krāsmatu vidū neraizējās ne par ko citu kā tikai
par savu personisko drošību un kurš pēc vismazākā izaicinājuma bija gatavs upurēt visu - ticību,
godu, cieĦu. Nekas nebija vieglāk iznīcināms kā to cilvēku noslēgtība un personiskā morāle, kuri
nedomāja ne par ko citu kā tikai par savas privātās dzīves nosargāšanu. Jau pēc dažus gadus ilgas
atrašanās pie varas un sistemātiskas koordinēšanas nacisti ar pilnām tiesībām varēja paziĦot:
«Vienīgā persona Vācijā, kura vēl arvien ir privāts indivīds, ir miegā guĜošais.» 67
Lai taisnīgi izvērtētu to elites pārstāvju vietu, kurus vienā vai otrā laika posmā pavedinājušas
totalitārās kustības vai kuri savu intelektuālo spēju dēĜ pat tikuši apsūdzēti totalitārisma
inspirēšanā, jāatzīst, ka neatkarīgi no tā, ko darījuši vai nav darījuši šie bezcerīgie divdesmitā
gadsimta prāti, viĦiem nebija nekādas ietekmes uz totalitārismu, kaut ari viĦi bija iemantojuši
zināmu lomu agrākajos, sekmīgajos šo kustību centienos panākt, lai pasaule viĦu doktrīnas
uztvertu nopietni. Kur vien totalitārās kustības sagrāba varu, šī simpatizētāju grupa tika nokratīta
jau labu laiku pirms pirmajiem smagākajiem režīma noziegumiem. Intelektuālā, garīgā un
mākslinieciskā iniciatīva totalitārismam ir tikpat bīstama kā pūĜa bandītiskā iniciatīva, turklāt tās
abas ir daudz bīstamākas par parastu politisku opozīciju. Nepārtrauktā vajāšana, ko pret jebkuru
augstākās intelektuālās darbības formu vērsa jaunie masu līderi, nav izskaidrojama tikai ar viĦu
dabisko aizvainojumu par visu, ko viĦi nav spējīgi saprast. Totālā kundzība nepieĜauj nekādu
brīvu iniciatīvu nevienā dzīves jomā, tā nepieĜauj nekādu darbību, kas jau sākotnēji nav pilnībā
paredzama. Pie varas nācis totalitārisms, neĦemot vērā nekādas savas simpātijas, jebkuru
augstākās raudzes talantu aizstāj ar muĜėiem un plānprātiĦiem, kuru intelekta un radošā gara
trūkums ir drošākais viĦu lojalitātes garants. 68
TOTALITĀRĀ KUSTĪBA
TOTALITĀRĀ PROPAGANDA
Totalitārisma impulss pats par sevi spēj saistīt tikai pūli un eliti, masas jāiekaro ar
propagandu. Konstitucionālas varas un uzskatu brīvības apstākĜos totalitārās kustības savā cīĦā
par varu var izmantot teroru tikai Ĝoti ierobežotā apjomā; tām, tāpat kā pārējām partijām, ir
nepieciešams gūt atbalstītājus un jābūt spējīgām iedvest ticamību, jo sabiedrība vēl nav izolēta
no citiem informācijas avotiem.
Jau Ĝoti sen ir noskaidrots un ari daudzkārt apgalvots, ka totalitārās valstīs propaganda un
terors ir vienas monētas divas puses. 69 Taču tā ir tikai daĜēja patiesība. Kur vien totalitārisms
iegūst absolūtu kontroli, tas propagandu aizstāj ar ideoloăisko apstrādi un izmanto vardarbību ne
tik daudz, lai iebiedētu cilvēkus (tas tiek darīts sākumstadijā, kad vēl eksistē politiskā opozīcija),
bet lai pastāvīgi realizētu savas ideoloăiskās doktrīnas un praktiskos melus. Totalitārisms
neapmierināsies ar apgalvojumu (apstākĜos, kad fakti pierāda pretējo), ka bezdarba nav;
67 Piezīmes autors Roberts Lejs. Sk. Kohn-Bramstedt, op. cit., 178. lpp.
68 BoĜševiku politika, šajā ziĦā pārsteidzoši konsekventa, ir labi zināma, un tai gandrīz vairs nav nepieciešami sīkāki komentāri. Spilgtākais piemērs ir Pikaso, kas
Krievijā netiek mīlēts, kaut arī viĦš kĜuva par komunistu. Iespējams, ka Andrē Žida novēršanās no komunisma idejas pēc savām acīm skatītās boĜševiku realitātes
Padomju Krievijā 1936. gadā (Retour de l'URSS) pilnībā pārliecināja StaĜinu, ka radoši mākslinieki neder pat par simpatizētajiem. Nacistu politika no boĜševiku
politikas atšėīrās tikai tādējādi, ka nacisti savus izcilākos talantus tomēr nenogalināja.
Būtu vērts izpētīt to relatīvi nedaudzo vācu zinātnieku karjeru, kuru sadarbība ar nacistiem un brīvprātīgā kalpošana tiem izskaidrojama tikai ar viĦu nacistisko
pārliecību. (Veinreihs, op. cit., sniedz vienīgo pieejamo pētījumu, turklāt maldinošu, jo autors nav nošėīris profesorus, kuri pieĦēma nacisma pārliecību, no tiem, kuri
savu karjeru veidoja, balstoties uz režīmu, nav atspoguĜojis konkrēto zinātnieku iepriekšējo karjeru un tādējādi bez norādēm sagrupējis lielus sasniegumus ieguvušus
prātus vienā kategorijā ar iznireĜiem.) ěoti interesants piemērs ir jurists Karls Smits, kura asprātīgās teorijas par demokrātijas un tiesiskas valdības galu arvien ir
aizraujoša lasāmviela; jau 30. gadu vidū nacisti viĦu aizstāja ar savas markas politiskajiem un juridiskajiem teorētiėiem, piemēram, ar Hansu Franku, vēlāko Polijas
pārvaldnieku, Gotfrīdu Nēsi un Reinhardu Hēnu. Pēdējais nežēlastībā krita vēsturnieks Valters Franks, kas bija pārliecināts antisemīts un nacistu partijas biedrs jau
pirms to nākšanas pie varas un kas 1933. gadā kĜuva par direktoru jaundibinātajā «Reichsinstitut für Geschichte des Neuen Deutschlands» ar tā labi zināmo
«Forschungsabteilung Judenfrage», kā arī bija deviĦsējumu Forschungen zur Judenfrage redaktors (1937-1944). Četrdesmito gadu sākumā Frankam savs postenis un
ietekme bija jāatdod bēdīgi slavenajam Alfrēdam Rozenbergam, kura Der Mythos des 20. Jahrhunderts nepauda ne mazāko noslieci uz «zinātniskumu». Frankam
izrādītās neuzticības vienīgais cēlonis varēja būt tikai tas, ka viĦš nebija šarlatāns.
Tomēr ne elite, ne arī pūlis, kas ar tādu dedzīgumu «cieši iekĜāva» nacionālsociālismu, nespēja saprast, «ka šai kārtībai nav iespējams pievienoties [..] nejauši. Pāri
vēlmei kalpot pacēlās nelokāma nepieciešamība pēc atlases, kas nepazīst ne vainu mīkstinošus apstākĜus, ne žēlastību (Der Weg der SS. SS Hauptamt-Schulungsamt,
n.d., 4. lpp.). Citiem vārdiem sakot, kas attiecas uz atlasi, kura ietu kopā ar viĦiem, nacisti vēlējās pieĦemt savus lēmumus, kuros nebija vietas nekādai viedokĜu
«nejaušībai». Tas pats jāsaka arī par boĜševikiem, kad tie izvēlējās savus slepenpolicijas cilvēkus. F. Beks un V. Godins savā Russian Purge and the Extraction of
Confession. 1951, 160. lpp., raksta, ka NKVD darbinieki tiek izraudzīti no partijas biedru rindām bez mazākās iespējas kādam brīvprātīgi pieteikties uz šo «karjeru».
69 Sk., piem., £ Kohn-Bramstedt. Dictatorship and Political Police: The Technique of Control by Fear. London, 1945, 164. un sek. lpp. Tam pamatā ir nostādne, ka
«terors bez propagandas zaudēs lielu daĜu no sava psiholoăiskā efekta, savukārt propagandai bez terora nebūs pietiekama svara» (175. un sek. lpp.) Šajos un līdzīgos
apgalvojumos netiek Ħemts vērā fakts, ka ne tikai politiskā propagandā, bet ari visā modernajā publicitātē ir draudu elements; ka terors var būt efektīvs arī bez
propagandas, ja vien runa ir par parastu politisko teroru vai tirāniju. Tikai kad terora mērėis ir ieviest paklausību ne vien no ārienes, bet ari no iekšienes, kad
politiskais režīms vēlas ko vairāk nekā tikai varu, teroru nepieciešams papildināt ar propagandu. Par to nacistu teorētiėis Eižens Hadamovskis ir teicis: «Propaganda
un vardarbība nekad nav pretrunā. Vardarbība var būt propagandas sastāvdaĜa.» (Propaganda und nationale Macht, 1933, 22. lpp.)
61