POLITOLOĂIJA

pievērsta kā nacionālismam, tā sociālismam un abi šie virzieni tika uzskatīti par
nesavienojamiem un būtībā veidoja ideoloăisko robežu starp labējiem un kreisajiem, «Vācijas
Nacionālsociālistiskā strādnieku partija» (nacisti) ierosināja radīt abu virzienu sintēzi, kurā
veidotos nacionāla vienotība, - semantisku risinājumu, kurā ar abiem pamatjēdzieniem «vācu»
un «strādnieks» bija iespējams apvienot labējā virziena nacionālismu ar kreisā virziena
internacionālismu. Pašā nacistu kustības nosaukumā bija pārĦemtas visu citu partiju politiskās
idejas, netieši pretendējot uz to apvienošanu vienā partijā. Šėietami antagonistisku politisku
doktrīnu saliedēšana (nacionālsociālisms, kristīgais sociālisms utt.) bija izmēăināta jau agrāk,
turklāt gluži sekmīgi. Taču nacisti savas kombinācijas īstenoja tā, ka lielā cīĦa parlamentā starp
sociālistiem un nacionālistiem, starp tiem, kuri sevi uzskatīja pirmām kārtām par strādniekiem,
un tiem, kuri pirmām kārtām bija vācieši, pārtapa viltojumā, ar kuru apslēpt turpmākos draudīgos
nodomus — jo vai gan nacistu kustības biedrs nebija kā viens, tā otrs?
Interesanti, ka jau pašā sākumā nacisti bija pietiekami apdomīgi, lai neizmantotu saukĜus,
kuri, kā, piemēram, demokrātija, republika, diktatūra vai monarhija, norādītu uz noteiktu varas
formu. 103 Rodas priekšstats, ka viĦi jau no sākta gala paredzējuši šajā ziĦā būt pilnīgi oriăināli.
Katru diskusiju par konkrētu nākotnes varas formu varēja noraidīt kā tukšas runas par sīkām
formalitātēm, - valsts, saskaĦā ar Hitlera teikto, ir tikai «līdzeklis» rases saglabāšanai, tāpat kā
boĜševisma propagandā valsts ir tikai šėiru cīĦas instruments.104
Taču citā neparastā aplinku kārtā nacisti sniedza propagandisku atbildi uz jautājumu, kāda
būs viĦu loma nākotnē, un tā bija «Cionas gudro protokolu» izmantošana par modeli turpmākai
vāciešu masu organizēšanai, lai radītu «pasaules impēriju». Protokolu izmantošana nebija nekāds
nacistu monopols; pēckara Vācijā tika pārdoti simtiem tūkstošu eksemplāru, un pat to atklāta
izmantošana par rokasgrāmatu politikā nebija nekas jauns.105 Tomēr šo viltojumu izmantoja
galvenokārt tādēĜ, lai «atmaskotu» ebrejus un noskaĦotu pūli pret ebreju kundzības
briesmām.106 «Šās propagandas laikā nacisti izdarīja atklājumu, ka masas ne tik daudz biedē
ebreju pasaules kundzība, cik tās ir ieinteresētas uzzināt, kā to panākt, viĦi saprata, ka protokolu
popularitātes pamatā ir apbrīns un vēlme mācīties, nevis naids un ka prātīgāk būtu iespējami
precīzāk ievērot atsevišėas izcilas protokolu formulas, piemēram, slaveno lozungu «Pareizs ir
tas, kas nāk par labu vāciešiem», kurš tika pārĦemts no protokolos rakstītā «Viss, kas dod
labumu ebrejiem, ir morāli pareizs un svēts».107 Protokoli daudzējādā ziĦā ir Ĝoti interesants un
ievērības cienīgs dokuments. Ja neĦem vērā lēto makjavelismu, jāatzīst būtiska protokolu politiskā
iezīme - lai arī murgaini savā izteiksmē, tie tomēr skar ikvienu tālaika svarīgāko politisko
jautājumu. Principā protokoli ir antinacionāli un nacionālo valsti attēlo kā milzi ar māla kājām.
Tie neatzīst nacionālo suverenitāti un pauž ticību, kā reiz sacījis Hitlers, uz nacionāla pamata
veidotai pasaules impērijai.108 Cionas gudros neapmierina revolūcija atsevišėā valstī, tie mērėē
uz pasaules iekarošanu un pārvaldīšanu. Tautai tiek solīts, ka neatkarīgi no iedzīvotāju skaitliskā
pārsvara, teritorijas lieluma un valsts varenības viĦi spēs iekarot pasauli tikai ar organizācijas
palīdzību vien. DaĜēji protokolu pārliecinošais spēks sakĦojas Ĝoti senos māĦticības elementos.
Ideja par nepārtraukti eksistējošu starptautiska mēroga sektu, kurai kopš antīkās pasaules laikiem
103
Dažos gadījumos, kad Hitlers veltīja šim jautājumam uzmanību, viĦš mēdza uzsvērt: «Starp citu, es esmu valsts galva nevis kā diktators vai monarhs, bet gan kā
vācu tautas vadonis.» (Ausgewählte Reden des Führers. 1939, 114. lpp.) - Hanss Franks izsakās tādā pašā garā: «Nacionālsociālistu reihs nav diktatorisks un nekādā
gadījumā ne patvald-niecisks režīms. Nacionālsociālistu reihs drīzāk balstās uz VadoĦa un tautas savstarpēju uzticību.» (Recht und Verwaltung. München, 1939, 15.
lpp.).
104
Hitlers daudzas reizes atkārtoja: «Valsts ir tikai līdzeklis mērėa sasniegšanai. Mērėis ir rases saglabāšana.» (Reden, 1939, 125. lpp.) ViĦš arī uzsvēra, ka šīs
kustības «pamatā ir
nevis valsts ideja, bet gan noslēgta tautas kopība» (Reden, 1933, 125. lpp.; kā arī runa politisko vadītāju jaunajai paaudzei [Führernachwuchs} 1937. gadā, kas
iespiesta kā pielikums krājumam «Hitlers Tischgespräche», 446. lpp.). Tas, mutatis mutandis, ir kodols komplicētai tukšvārdībai, kas ir StaĜina tā saucamā «valsts
teorija»: «Mēs atbalstām valsts atmiršanu, tomēr mēs esam par proletariāta diktatūras stiprināšanu, kura ir visvarenākā līdz šim pastāvējusi valsts varas forma.
Augstākais valsts varas attīstības veids ar mērėi sagatavoties valsts atmiršanai; tas ir marksistiskais ceĜš.» (Op. cit., loc. cit.J
105
Alexander Stein. Adolf Hitler, Schüler der «Weisen von Zion». Karlsbad, 1936. Šis ir pirmais darbs, kur ar filoloăisku sastatījumu tiek analizēta nacistu un «Cionas
gudro» mācības ideoloăiskā identitāte. Sk. arī R. M. Blank. Adolf Hitler et Ies «Protocoles des Sages deSion». 1938.
Pirmais, kas atzina «Protokolu» ietekmi, bija Teodors Fries, Vācijas pēckara antisemītisma «dižais pārstāvis». Sava «Protokolu» izdevuma priekšvārdā viĦš raksta:
«Mūsu nākamajiem valstsvīriem un diplomātiem būs jāmācās no Austrumu nelietību meistariem pat valsts pārvaldes ābece, un šādam mērėim «Cionistu protokoli»
sniedz teicamu sagatavošanās kursu.»
106
Par protokolu vēsturi sk. lohn S. Curtiss. An Appraisal of the Protocols of Zion. 1942.
Fakts, ka «Protokoli» ir viltojums, nebija būtisks propagandas mērėiem. Krievu publicists S. A. Niluss, kas sagatavoja otro krievu izdevumu 1905. gadā, jau izprata šā
«dokumenta» šaubīgo raksturu un sniedza piebildi par acīm redzamo: «Bet, ja būtu iespējams apliecināt to autentiskumu ar dokumentiem vai uzticamu liecinieku
liecībām, ja būtu iespējams atklāt personas, kas stāv šīs vispasaules sazvērestības priekšgalā [..], tad [..] «šo slepeno nekrietnību» būtu iespējams novērst [..]»
(Tulkojums pēc Curtiss, op. cit)
Hitleram nebija nepieciešams Niluss, lai atkārtotu šo pašu gājienu: labākais pierādījums protokolu autentiskumam ir tas, ka jau pierādīts to viltojums. Un arī viĦš
pievieno protokolu «ticamības» argumentu: «Tas, ko daudzi ebreji varētu darīt neapzināti, šeit ir apzināti izskaidrots. Un tas ir galvenais.» (Mein Kampf. I grām., 1.1.
nod.)
107
Fritsch, op. cit., «[Der Juden] oberster Grundsatz lautet: Ailes, was dem Volke Juda niitzt, ist moralisch und ist heilig. »
108
«Pasaules impērijas veidojas uz nacionāla pamata, taču tās paplašinās tālu pāri tā robežām.» (Reden.)
70