POLITOLOĂIJA

ka ir atraduši kādus apslēptus spēkus, kas ar likteĦa nolemtību nesis tiem laimi. Protams, masām
visai pievilcīgas ir «absolūtisma sistēmas, kas visus vēstures notikumus izskaidro kā atkarīgus no
lielajiem pirmcēloĦiem, kurus sasaista nolemtību virknējums, un kas, tā sakot, izslēdz cilvēkus
no cilvēces vēstures» (Tokvila formulējums). Taču nav ari nekādu šaubu, ka nacistu vadoĦi
patiesi ticēja savai mācībai, nevis tikai izmantoja par propagandu, piemēram, šādas doktrīnas:
«Jo precīzāk mēs ievērosim un atzīsim dabas un dzīves likumus, [..] jo vairāk mēs pakĜausimies
Visvarenā gribai. Jo vairāk mēs izpratīsim Visvarenā gribu, jo lielākus panākumus gūsim.» 78 Ir
skaidrs, ka nepieciešami tikai minimāli grozījumi, lai divos teikumos izsacītu StaĜina pārliecību:
«Jo precīzāk mēs atzīsim un ievērosim vēstures un šėiru cīĦas likumības, jo vairāk mēs
pakĜausimies dialektiskajam materiālismam. Jo labāk mēs izpratīsim dialektisko materiālismu, jo
lielāki būs mūsu panākumi.» Labāku piemēru StaĜina uzskatam par «pareizu vadību» 79 katrā ziĦā
grūti būtu atrast. Ideoloăisko zinātniskumu un tā tehniku izteikt apgalvojumus pareăojumu formā
totalitārisma propaganda pacēla līdz metodes efektivitātes un satura absurduma augstākajam
līmenim, jo, neĦemot vērā demagoăiju, var teikt, ka nav labāka paĦēmiena, kā izvairīties no
diskusijas, par argumenta atbrīvošanu no tagadnes piesaistes, sakot, ka tā vērtību parādīs vienīgi
nākotne. Taču totalitārās ideoloăijas nebija šīs metodes izgudrotājas un nebija arī vienīgās, kas to
lietoja. Mūsdienu politikā masu propagandas zinātniskums patiesi ir tik plaši izmantots, ka tas
jau tiek uzskatīts par nopietnu pazīmi tai apsēstībai ar zinātni, kas raksturojusi Rietumu pasauli
kopš matemātikas un fizikas uzplaukuma sakuma 16. gadsimtā. Tādējādi totalitārisms parādās
tikai kā pēdējais posms procesā, kurā «zinātne [kĜuvusi] par elku, kas gluži maăiski izskaudīs no
eksistences Ĝaunumu un pārveidos cilvēka dabu».80 Un patiesi, starp zinātniskumu un masu
rašanos bija sākotnēja saikne. Masu «kolektīvisma» veidošanos atbalstīja tie, kuri cerēja uz
«vēsturiskās attīstības dabisko likumu» parādīšanos, kas novērsīs indivīdu rīcības un uzvedības
neparedzamību." 81 Kā piemērs tika citēts Enfantins, kas jau spēja «sajust tuvojamies laiku, kad
«masu ietekmēšanas māksla» būs sasniegusi tādu attīstības pakāpi, ka gleznotājs, mūziėis un
dzejnieks spēs iepriecināt un aizkustināt tikpat pārliecinoši, kā matemātiėis spēj atrisināt
ăeometrijas uzdevumu vai kā ėīmiėis - analizēt jebkuru vielu», un izdarīts secinājums, ka
mūsdienu propaganda radusies tieši tajā laikā un tajā vietā.82
Taču, lai kādas būtu pozitīvisma, pragmatisma un biheiviorisma nepilnības, lai cik liela būtu
to ietekme uz veselā saprāta 19. gadsimta paveida rašanos, tas nepavisam vēl nebija «Ĝaundabīgs
utilitārās eksistences veidojums»,83 kas raksturo masas, pie kurām vēršas totalitārā propaganda
un zinātniskums. Pozitīvistu pārliecība, kā tas zināms pēc Konta, ka nākotne galu galā ir
zinātniski paredzama, balstās uz vēstures gaitā visaptverošāko spēku - interešu izvērtējumu un uz
pieĦēmumu, ka varas objektīvās likumības var tikt atklātas. Rohana politiskā teorija, ka «karalis
valda pār saviem pavalstniekiem, bet intereses valda pār karali» un ka objektīvā interese ir
likums, «kas pats par sevi nekad nevar ciest neveiksmi», un ka, «pareizi vai nepareizi saprasta,
interese nosaka valdību dzīvotspēju vai dzīvotnespēju», ir mūsdienu utilitārisma (pozitīvistiska
vai sociālistiska) tradicionālā būtība. Taču neviena no šīm teorijām nepieĜauj domu, ka ir
iespējams «pārveidot cilvēka dabu», kā to tik tiešām cenšas darīt totalitārisms. Pilnīgi pretēji, tās
visas tieši vai netieši pieĦem, ka cilvēka būtība vienmēr paliek nemainīga, ka vēsture ir vēstījums
par mainīgiem objektīviem apstākĜiem un cilvēku reakciju uz tiem un ka pareizi izprasta interese
var radīt apstākĜu maiĦu, nevis pārmaiĦas cilvēka reakcijās pašās par sevi. «Scientisms» politikā
joprojām balstās uz iepriekšēju pieĦēmumu, ka tā mērėis ir cilvēka labklājība; šāds priekšstats ir
pilnīgi svešs totalitārismam.84
Tieši tāpēc, ka ideoloăiju utilitārā būtība tika uztverta kā pašsaprotama, totalitāro valdību
antiutilitārā rīcība un to pilnīgā vienaldzība pret masu interesēm nāca kā liels trieciens. Tas
mūsdienu politikā ieviesa vēl nepieredzētas neparedzamibas elementu. Jau pirms tam, kad
78
Sk. Martina Bormana svarīgo memorandu «Par attiecībām starp nacionālsociālismu un kristietību» [Nazi Conspiracy, VI, 1036. un sek. lpp.). Līdzīgi formulējumi
vairākkārt atrodami brošūrās, ko izdeva SS savu kadetu «ideoloăiskai apstrādei». «Dabas likumi pakĜaujas nemainīgai gribai, ko nav iespējams ietekmēt. Tāpēc ir
nepieciešams atzīt šos likumus.» (SS-Mann und Blutsfrage. Schriftenreihe fiir die weltanschaulicbe Schulung der Ordnungpolizei. 1942). Šie ir tikai frāžu varianti, kas
Ħemti no Hitlera Mein Kampf, piemēram, nākamais citāts izmantots par moto iepriekšminētajā brošūrā: «Kad cilvēks mēăina cīnīties pret dabas dzelzs loăiku, viĦš
nonāk konfliktā ar pamatprincipiem, kas nosaka viĦa paša eksistenci.»
79
J.Stalin. Leninism. 1933, II sēj., III nod.
80
Eric Voegelin. The Origins of Scientism. Izd.: Social Research, December, 1948.
81
Sk. F. A. v. Hayek. The Counter-Revolution of Science. Izd.: Económica, VIII sēj.
(February, May, August, 1941), 13. lpp.
82
Ibid., 137. lpp. Citēts no Sensimona žurnāla «Producteur» (I, 399).
83
Voegelin, op. cit.
"' William Ebenstein. The Nazi State. New York, 1943. Aplūkojot nacistu valsts «Nepārtraukto kara ekonomiku», minētā darba autors ir vienīgais, kas izpratis, ka
«nebeidzamā diskusija [..] par nacistiskās Vācijas ekonomikas sociālistisko vai kapitālistisko raksturu ir lielā mērā mākslīga [..] [jo] neĦem vērā būtisko faktu, ka
kapitālisms un sociālisms ir kategorijas, kuras saistāmas ar Rietumu labklājības ekonomiku» (239. lpp.).
64