Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
evolūcija, mēs izvēlamies vēl dažus gadus kara!» Uz nākamo jautājumu «Ko šī revolūcija var<br />
sniegt?» ikviens zinātniski izskolots sociālists atbildētu, ka runa nav par pāreju uz saimniecību,<br />
ko varētu nosaukt par sociālistisku viĦa nozīmē, atkal jārodas buržuāziskai saimniecībai, kas<br />
vienīgā var izdeldēt feodālos elementus un dinastiskās paliekas. Tātad šī pieticīgā rezultāta dēĜ<br />
«vēl dažus gadus kara»! Šajā gadījumā laikam gan atĜauts pateikt, ka, pastāvot pat Ĝoti stingrai<br />
sociālistiskai pārliecībai, var atteikties no mērėa, kas prasa šāda veida līdzekĜus. Taču ar<br />
boĜševismu un spartakismu, vispār ar jebkura veida revolucionāro sociālismu, ir tieši tā, un tas,<br />
protams, ir ārkārtīgi smieklīgi, ja vecā režīma «vardarbības politiėiem» tiek tikumiski pārmesta<br />
tādu pašu līdzekĜu izmantošana, lai cik attaisnota ari būtu viĦu mērėu noraidīšana.<br />
Šėiet, ka sakarā ar šo problēmu - attaisnojot līdzekĜus ar mērėi - arī uzskatu ētikai ir<br />
jāpiedzīvo neveiksme. Loăiski tai patiešām ir tikai viena iespēja - noraidīt jebkuru darbību,<br />
kurā tiek izmantoti tikumiski bīstami līdzekĜi. Reāliju pasaulē mēs, protams, aizvien no jauna<br />
gūstam pieredzi, ka uzskatu etiėis pēkšĦi pārtop par hiliastisku pravieti, ka, piemēram, tie, kas<br />
tikko kā sludinājuši «mīlestību pret vardarbību», nākamajā mirklī aicina uz vardarbību - uz<br />
pēdējo vardarbību, kas nu iznīcinās visu vardarbību gluži tāpat, kā mūsu militāristi teica<br />
karavīriem pirms katras ofensīvas: tā esot pēdējā, tā nesīšot uzvaru un tad arī mieru. Uzskatu<br />
etiėis nespēj izturēt pasaules ētisko iracionalitāti. ViĦš ir kosmiski ētisks «racionālists». Ikviens<br />
nojums, kas pazīst Dostojevski 45 , atceras ainu ar Lielinkvizitoru, kur precīzi izklāstīta šī<br />
problēma. Nav iespējams uzlikt vienu cepuri uz uzskatu un atbildības ētikas vai ētiski dekretēt,<br />
kuram mērėim kāds līdzeklis jāattaisno, ja šim principam vispār piešėir kādu koncesiju.<br />
Kolēăis F. V. Fērsters 46 , kuru viĦa uzskatu tīrības dēĜ es, bez šaubām, personiski vērtēju Ĝoti<br />
augstu, bet kā politiėi noteikti noraidu, domā, ka savā grāmatā izvairījies no šīs grūtības ar<br />
vienkāršu tēzi 47 : no labā rodas tikai labais, bet no Ĝaunā - Ĝaunais. Tad jau visa šī problemātika<br />
nemaz nepastāvētu. Tomēr dīvaini, ka 2500 gadu pēc upanišadām šāda tēze vēl varējusi ieraudzīt<br />
dienasgaismu. Ne tikai visa pasaules vēstures gaita, bet ari jebkura vaĜsirdīga ikdienas pieredzes<br />
pārbaude saka pretējo. Visu pasaules reliăiju attīstība balstās uz to, ka patiess ir pretējais.<br />
Teodicejas izsenā problēma ir jautājums: kā gan tas var būt, ka spēks, kas ir visvarens un labs,<br />
varējis radīt šādu nepelnītu ciešanu, nesodītas netaisnības un nelabojamas dumjības iracionālu<br />
pasauli? Vai nu tas nav viens, vai ari otrs, vai nu valda pilnīgi citi dzīves izlīdzināšanas un<br />
atlīdzināšanas principi, tādi, kurus varam metafiziski interpretēt, vai arī tādi principi, kas nekad<br />
nav pieejami mūsu interpretācijai. Šī problēma - pasaules iracionalitātes pieredze - bija visas<br />
reliăiskās attīstības virzošais spēks. Indiešu mācība par karmu un persiešu duālisms,<br />
pirmdzimtais grēks, predestinācija un deus absconditus - tas viss izaudzis no šīs pieredzes. Ari<br />
senie kristieši Ĝoti precīzi zināja, ka pār pasauli valda dēmoni un ka tas, kas ielaižas politikā,<br />
proti, izmanto varu un vardarbību kā līdzekĜus, noslēdz paktu ar velnišėīgiem spēkiem, un ka<br />
attiecībā pret viĦa darbību nav patiesi, ka no labā var rasties tikai labais, bet no Ĝaunā - tikai<br />
Ĝaunais, bet bieži vien tieši pretējais. Kas to neredz, tas politiski patiešām ir bērns.<br />
Reliăiskā ētika dažādi ir samierinājusies ar to faktu, ka esam ielikti atšėirīgās dzīves kārtības,<br />
kas pakĜautas savstarpēji atšėirīgiem likumiem. Hellēniskais politeisms upurēja gan Afrodītei,<br />
gan Hērai, gan Dionīsam, gan Apollonam, taču zināja, ka nereti tie strīdējās. Hinduistiskā dzīves<br />
kārtība padarīja ikvienu atšėirīgo profesiju par īpaša ētiskā likuma, dharmas priekšmetu un kastu<br />
veidā tās uz visiem laikiem nošėīra, turklāt noteica stingru rangu hierarhiju, no kuras<br />
piedzimušais cilvēks nevarēja izrauties, ja nu vienīgi atdzimstot citā dzīvē, un tādējādi noteica<br />
atšėirīgu distanci pret augstākajiem reliăiskajiem svētumiem. Tādējādi šī dzīves kārtība varēja<br />
izbūvēt ikvienas atsevišėās kastas - no askētiem un brahmaĦiem līdz zagĜiem un netiklēm -<br />
dharmu atbilstīgi imanentajām profesijas likumsakarībām. Tas attiecas ari uz karu un politiku.<br />
Kara iekārtošanu visā dzīves kārtībā jūs atradīsiet «Bhagavadgītā», Krišnas un Ardžunas sarunā.<br />
«Dari nepieciešamo» - t.i., saskaĦā ar karotāju kastas dharmu un tās noteikumiem pienākumiem<br />
atbilstīgais, kara mērėim atbilstīgais, lietišėi nepieciešamais «darbs»: saskaĦā ar šo ticību tas<br />
nevis kaitē reliăiskai pestīšanai, bet gan kalpo tai. Indiešu karotājiem, mirstot varoĦa nāvē,<br />
Indras debesis bija nodrošinātas tikpat lielā mērā, cik Valhalla ăermāĦiem. Bet nirvānu viens<br />
nicinātu tāpat, kā otrs nicinātu kristīgo paradīzi ar tās eĦăeĜu koriem. Šī ētikas specializācija<br />
152
Change language