POLITOLOĂIJA

atcerējās, kā bija to nīduši un cik patiess bijis viĦu entuziasms Pirmā pasaules kara sākumā. Ne
tikai Hitlers un ne tikai neveiksminieki, ceĜos krizdami, pateicās Dievam, kad 1914. gadā Eiropu
pāršalca mobilizācijas vilnis. 47 ViĦiem vairs nebija sev jāpārmet, ka ir bijuši viegls laupījums
šovinistiskajai propagandai vai melīgiem skaidrojumiem par kara aizstāvēšanās raksturu. Elite
devās karā ar gaviĜpilnu cerību, ka viss, ko viĦi pazinuši, visa dzīves kultūra un struktūra var
sabrukt «tērauda vētrās» (Ernsts Jingers). Lietojot rūpīgi izvēlētos Tomasa Manna vārdus, karš
bija «disciplinārsods» un «šėīstīšanās»; «dzejnieku iedvesmoja pats karš, nevis uzvaras». Vai,
pēc kāda tā laika studenta vārdiem, «svarīga ir gatavība nest upuri, nevis mērėis, kura vārdā tiek
nests upuris»; vai, jauna strādnieka vārdiem runājot, «nav svarīgi, vai cilvēks dzīvo dažus gadus
ilgāk vai ne. Cilvēks vēlas kaut ko tādu, kas parāda viĦa dzīvi.» 48 Jau ilgi pirms tam, kad kāds
nacisma intelektuālais atbalstītājs paziĦoja: «Kad es dzirdu vārdu 'kultūra', es izrauju revolveri
no maksts,» - dzejnieki bija pauduši riebumu pret «sēnalu kultūru» un dzejā aicinājuši «barbarus,
skitus, nēăerus un indiāĦus to sabradāt». 49
Ja šo spēcīgo neapmierinātību ar pirmskara laikmetu un secīgiem mēăinājumiem to atjaunot
(sākot ar Nīči un Sorelu un beidzot ar Pareto, sākot ar Rembo un T. E. Lorensu un beidzot ar
Jingeru, Brehtu un Malro, sākot ar BakuĦinu un ĥečajevu un beidzot ar Aleksandru Bloku)
uzskatītu tikai par nihilisma izpausmi, tas nozīmētu ignorēt pamatoto riebumu sabiedrībā, kas
pilnībā piesūkusies ar buržuāzijas ideoloăiskajiem uzskatiem un morāles normām. Tomēr
taisnība ir arī tas, ka «frontes paaudzi», gluži pretēji pašas izraudzītajiem garīgajiem tēviem, bija
pilnīgi pārĦēmusi vēlēšanās redzēt sabrūkam visu šo viltus drošības, viltus kultūras un viltus
dzīves pasauli. Šī vēlēšanās bija tik spēcīga, ka tās ietekme un noteiktība pārspēja visus agrākos
«vērtību pārveidošanas» centienus, kādus, piemēram,
pauda Niče, vai ieteikumus reorganizēt politisko dzīvi, kā bija paredzēts Sorela darbos, vai
atdzīvināt cilvēka autentiskumu BakuĦina darbos, vai kaislīgu mīlestību uz dzīvi eksotisku dēku
tīrībā saskaĦā ar Rembo. Iznīcināšana bez žēlastības, haoss un drupas ieĦēma augstāko vērtību
cieĦas pilno stāvokli. 50
Šo izjūtu patiesīgumu apliecina tas, ka pašu gūtā pieredze par kara šausmām no kara
entuziasma izārstēja tikai nedaudzus šis paaudzes pārstāvjus. Tranšejās izdzīvojušie nekĜuva par
pacifistiem. ViĦi cerēja, ka karā gūtā pieredze viĦiem palīdzēs pilnīgi nošėirties no nīstās
respektabluma vides. ViĦi cieši turējās pie savām atmiĦām par četriem dzīves gadiem tranšejās,
it kā tās būtu objektīvs kritērijs jaunas elites izveidošanai. ViĦi nepadevās arī kārdinājumam
idealizēt šo pagātni; gluži pretēji, kara pielūdzēji bija pirmie, kas pieĜāva, ka mašīnu laikmetā
karš var arī neradīt tādus tikumus kā bruĦnieciskums, drosme, gods un vīrišėī-gums, 51 ka tas
cilvēkiem uzspiež vienīgi tīras iznīcības pieredzi, kā arī pazemojošo apziĦu, ka cilvēks ir tikai
niecīgs zobrats majestātiskajā slaktiĦa ratā.
Šī paaudze karu atcerējās kā varenu prelūdiju sabiedrības šėiru iziršanai, kas ievadīja to
transformēšanos masās. Karš ar tā nebeidzamo slepkavošanas patvaĜu kĜuva par nāves simbolu,
par «lielo izlīdzinātāju», 52 līdz ar to arī par jaunās pasaules kārtības radītāju. Vienlīdzības un
taisnīguma alkas, ilgas pārvarēt šaurās, nenozīmīgās šėiru robežas, nokratot muĜėīgo privilēăiju
un aizspriedumu nastu, kara apstākĜos šėita izlaužamies no vecās labvēlīgās žēlsirdības
attieksmes rāmjiem pret apspiestajiem un izmantotajiem. Laikā, kad nebeidzami pieaug posts un
indivīda bezpalīdzība, ir tikpat grūti pretoties žēlsirdībai, tai kĜūstot par visaptverošu kaisli, kā
nedusmoties par šīs līdzjūtības bezgalīgumu, kas cilvēka cieĦu iznīcina ar vēl nāvējošāku
noteiktību nekā pats posts.
Savas karjeras sākumā, kad Eiropas status quo restaurēšana vēl arvien bija lielākais drauds
pūĜa ambīcijām, 53 Hitlers vērsās galvenokārt pie šīm frontes paaudzes izjūtām. Masu pārstāvja
individualitātes trūkums šeit izpaudās viĦa ilgās pēc anonimitātes, lai funkcionētu kā atsevišės
47
Sk. Hitlera aprakstu par viĦa reakciju uz Pirmā pasaules kara izcelšanos grāmatā Mein Kampf(\. daĜa, V nod.).
48
Sk. materiālu apkopojumu par «Pirmā pasaules kara iekšējo hroniku» (Hanna Hafkesbrink. Unknown Germany. New Haven, 1948, 43., 45., 81.
1pp.). Šā krājuma lielā vērtība, runājot par vēsturiskās gaisotnes netveramajiem elementiem, liek jo vairāk nožēlot, ka trūkst šādu pētījumu par
Franciju, Angliju un Itāliju.
49
Ibid., 20-21.
50
Tas sākās ar sajūtu, ka notikusi pilnīga atsvešināšanās no normālās dzīves. Rūdolfs Bindings, piemēram, rakstīja: «Mūs aizvien biežāk var pieskaitīt pie mirušajiem
un svešiniekiem -jo notikuma lielums atsvešina un nošėir mūs -, nevis tiem trimdā izsūtītajiem, kuru atgriešanās ir iespējama.» {Ibid., 160. lpp.) Interesantas atmiĦas
par frontes paaudzes elites prasībām vēl var atrast Himlera pārskatā par to, kā viĦš galu galā nonācis pie savas «atlases formas», lai reorganizētu SS: «[..] visbargāko
atlases procedūru rada karš, cīĦa uz dzīvību un nāvi. Šajā procedūrā asins vērtība tiek parādīta ar panākumu palīdzību. [..] Taču karš ir ārkārtas apstāklis, un ir jāatrod
iespēja, kā veikt atlasi miera laikā.» (Op. cit.)
51
Sk., piemēram, Ernst Jūnger. The Storm of Steel. London, 1929.
52
Hafkesbrink, op. cit., 156. lpp.
53
Heidens, op. cit., parāda, cik mērėtiecīgi Hitlers pieslējās katastrofas idejai kustības iesākumos, kā viĦu biedēja Vācijas iespējamā atveseĜošanās. Vairākas reizes
[t.i., Rūras puča laikā] viĦš dažādiem vārdiem norādījis savām triecienvienībām, ka Vācija grimst. «Mūsu uzdevums ir nodrošināt panākumus mūsu kustībai» (167.
lpp.) - panākumus, kuri tajā brīdī bija atkarīgi no Rūrā notiekošās cīĦas neveiksmes.
55