POLITOLOĂIJA

pamatu savai nelikumībai, nemitīgajam izaicinājumam pret netotalitāro pasauli un tās normām,
kuras bezpalīdzība un nespēja varēja tikt uzskatāmi pierādīta ik dienas.193
Ar amatu dublēšanu un varas dalīšanu, reālās un šėietamās varas līdzāspastāvēšanu pietiek,
lai radītu neskaidrību, nevis izskaidrotu visas struktūras «bezveidīgumu». Nevajadzētu aizmirst,
ka struktūra var būt vienīgi celtnei, turpretī kustībai - ja šo vārdu uztver tikpat nopietni un burtiski,
kā to domāja nacisti, - var būt vienīgi virziens, un jebkura likuma vai valdības struktūras
forma var būt tikai traucēklis kustībai, kura aizvien pieaugošā ātrumā dodas noteiktā virzienā.
Pat pirmsvaras posmā totalitārās kustības pārstāvēja masas, kuras vairs negribēja dzīvot nekādās
struktūrās neatkarīgi no to dabas; masas, kuras bija sakustējušās, lai pārplūdinātu valdības droši
noteiktās likumīgās un ăeogrāfiskās robežas. Tādējādi, ja vērtējam ar mūsdienu jēdzieniem par
valdību un valsts uzbūvi, tām, paliekot fiziski ierobežotām noteiktā teritorijā, katrā ziĦā jācenšas
iznīcināt visu struktūru, un ar to vien, ka visi resori tiek dublēti partijas un valsts institūcijās, šai
apzinātajai iznīcināšanai nepietiek. Tā kā dublēšana ietver sevī attiecības starp valsts fasādi un
partijas iekšējo kodolu, arī tā galu galā var radīt kaut kādu struktūru, kur attiecības starp partiju
un valsti galu galā automātiski regulē juridiskcija, kas ierobežo un stabilizē to pilnvaras.194
Faktiski institūciju dublēšana, šis acīm redzamais partijas - valsts problēmas rezultāts visās
vienpartijas diktatūrās, ir tikai visspilgtākā pazīme sarežăītākai parādībai, ko labāk būtu saukt
par institūciju daudzkāršošanu, nevis dublēšanu. Nacisti neapmierinājās ar Gaue izveidošanu
paralēli vecajām provincēm, bet ieviesa arī daudzus citus ăeogrāfiskus iedalījumus atbilstoši
dažādajām partijas organizācijām: SA teritoriālo vienību robežas nesaskanēja ne ar Gaue, ne
provinču robežām, turklāt tās atšėīrās no SS iedalījuma un neviena no tām neatbilda Hitlera
Jaunatnes vienību zonām.195 Šim ăeogrāfiskajam juceklim jāpievieno fakts, ka sākotnējās
attiecības starp reālo un šėietamo varu atkārtojās viscaur, kaut gan mūžam mainīgā veidā. Hitlera
Trešā reiha iedzīvotājs bija ne tikai pakĜauts vienlaikus pastāvošām un bieži konfliktējošām un
savstarpēji konkurējošām varām, piemēram, civildienestam, partijai, SA un SS; viĦš nekad
nevarēja būt drošs un viĦam nekad netika skaidri pateikts, kura vara būtu liekama augstāk par
visām citām. ViĦam bija jāattīsta tāds kā sestais prāts, lai noteiktā brīdī zinātu, kam paklausīt un
ko ignorēt. Taču labāk neklājās arī tiem, kuriem bija jāizpilda pavēles, ko vadība kustības
interesēs uzskatīja par patiesi nepieciešamām, - pretstatā valdības pasākumiem šādas pavēles,
protams, tika uzticētas vienīgi partijas elites struktūrām. Vairākums šo pavēĜu bija «tīši
nenoteiktas un dotas cerībā, ka to saĦēmējs sapratīs pavēles devēja nolūku un attiecīgi
rīkosies»;196 jo elites struktūrām bija uzlikts par pienākumu ne tikai paklausīt fīrera pavēlēm
(tas tik un tā bija obligāti visām pastāvošajām organizācijām), bet arī «izpildīt vadības gribu». 197
Un, cik noprotams no ieilgušās tiesvedības par «ekscesiem» pirms partijas tiesas, tas nekādā ziĦā
nebija viens un tas pats. Vienīgā atšėirība bija tāda, ka elites struktūras, šādiem nolūkiem īpaši
ideoloăiski apstrādātas, bija mācītas saprast, ka noteikti «mājieni nozīmē vairāk nekā to
vārdiskais saturs». Formāli runājot, kustība totalitārās kundzības aparātā mainīga ir tāpēc, ka
vadība pastāvīgi maina patieso varas centru, bieži to pārvietojot uz citām organizācijām, tomēr
neizšėīdinot un publiski neatklājot grupas, kurām tādējādi atĦemta vara. Nacistiskā režīma
agrīnajā posmā, drīz pēc ugunsgrēka Reihstāgā, SA piederēja īstenā vara, bet partijai - šėietamā;
tad vara no SA pārgāja SS rokās un pēdīgi no SS - uz Drošības dienestu.198 Būtiski ir tas, ka
nevienam no varas orgāniem nekad netika atĦemtas tiesības izlikties it kā iemiesojam VadoĦa
193 Jurists un obersturmbanfīrers profesors R. Hēns to izteicis šādiem vārdiem: «Un bija vēl kaut kas, pie kā bija jāpierod ne tikai ārzemniekiem, bet arī vāciešiem -
proti, valsts slepenpolicijas uzdevumus [..] pārĦēma personu kopa, kura bija radusies kustības iekšienē un arī turpmāk sakĦojās tajā. Tas, ka termins «valsts policija»
šā fakta sakarā īstenībā netiek ievērots, šeit pieminams tikai garāmejot.» [Grundfragen der deutschen Polizei. Report on the Constitutive Session of the Committee on
Police Law of the Academy for German Law, October 11, Hamburg, 1937, with contributions by Frank, Himmler and Hoehn.)
194 Piemēram, šādu mēăinājumu ierobežot atsevišėos pienākumus un dot pretsparu «varas anarhijai» izdarīja Hanss Franks darbā Recht und Verwaltung 1939. gadā un
vēlreiz uzrunā ar virsrakstu Technik des Staates 1941. gadā. ViĦš izteica viedokli, ka «juridiskās garantijas» nav «liberālu valdības sistēmu prerogatīva un ka Reiha
likumiem, kurus nu iedvesmoja un vadīja nacionālsociālistu partijas programma, arī turpmāk, tāpat kā agrāk, jāietekmē
administrācija. ViĦš par katru cenu gribēja novērst šādu jaunu juridisku kārtību tieši tāpēc, ka Hitlers vispār nekad neapstiprināja nacistu partijas
programmu. Par tiem partijas biedriem, kuri izteica šādus ierosinājumus, viĦš bija radis izteikties nicinoši, dēvēdams viĦus par cilvēkiem, kuri
«mūžīgi piesieti pie pagātnes», kuri «nespēj pārlēkt pāri savai ēnai» (Felix Kenten. Totenkopf und Treue. Hamburg).
«32 Gaue [..] nesaskan ne ar administratīviem, ne militāriem reăioniem, ne ar SA 21 nodalu, ne SS 10 rajoniem, ne Hitlera Jaunatnes 23 zonām
[..] Šādas pretrunas ir jo ievērojamas, tāpēc ka tām nav iemesla.» {Roberts, op. cit., 98. lpp.)
196 Nirnbergas dokumenti, PS 3063, Centrē de Documentation Juive Parīzē. Šis doku
ments ir partijas augstākās tiesas ziĦojums par «notikumiem un partijas tiesas darbu saistībā ar 1938. gada 9. novembra antisemītu
demonstrācijām». Balstoties uz policijas un ăenerālprokuratūras veikto izmeklēšanu, augstākā tiesa nonāca pie secinājuma, ka «visiem partijas
vadītājiem reihspropagandleitera mutiskās pavēles jāsaprot tā, ka partija negribēja atklāti uzstāties kā kūdītāja uz demonstrāciju, bet patiesībā to
vajadzēja organizēt un realizēt [..] Atkārtota komandešelonu pārbaude ir parādījusi, ka [..] aktīvais nacionālsociālists, kurs veidojies cīĦā par varu
[Kampfzeit], uzskata par pašsaprotamu to, ka akcijas, kurās partija nevēlas parādīties organizatores lomā, netiek pasūtītas ar nepārprotamu
skaidrību, līdz pēdējam sīkumam. Tādējādi viĦš radis saprast, ka pavēle var nozīmēt vairāk nekā tās vārdiskais saturs, jo pavēles devējam šāda
metode partijas interesēs vairāk vai mazāk ir kĜuvusi
198 1933. gadā pēc Reihstāgā ugunsgrēka «SA vadoĦi bija varenāki par gauleiteru. ViĦi ari atteicās paklausīt Gēringam.» Sk. Rūdolfa Dllsa ar
zvērestu doto liecību grāmatā Nazi Conspiracy, V, 224; Dilss bija Gēringam pakĜauts politiskās policijas priekšnieks.
90