POLITOLOĂIJA

un sociāli pieĦemt šo krāsotāju un pēc paša atziĦas izbijušu atstumto, tāpat kā Ħemt par labu
totalitāro kustību izdarītos rupjos, barbariskos viltojumus visās intelektuālās dzīves jomās, kad
tās cieši savija kopā visas iespējamās padibenes un citus cieĦu zaudējušus Eiropas vēstures
elementus. No šā viedokĜa bija pat svētīgi vērot, kā boĜševisms un nacisms ėērās pie pašu
ideoloăijas avotu likvidēšanas, kad tie jau sāka gūt atzinību akadēmiskajās un citās oficiālajās
aprindās. Vēstures pārrakstītājus iedvesmoja nevis Marksa dialektiskais materiālisms, bet gan
300 ăimeĦu sazvērestība; ne Gobino un Gemberlena pompozais zinātniskums, bet «Cionas gudro
protokoli»; ne vispārzināmā katoĜu baznīcas ietekme un antiklerikālisma loma latīĦu zemēs, bet
gan slepenā literatūra par jezuītiem un masoniem. Daudzveidīgo un bezgala mainīgo
konstrukciju galvenais nolūks bija oficiālo vēsturi pārvērst anekdotē, demonstrējot slepeno
ietekmju sfēru, kur acīm redzamā, vispārzināmā vēsturiskā realitāte noder tikai par fasādi, kas
radīta ar nepārprotamu mērėi muĜėot cilvēkus.
Intelektuālā elite ne vien novērsās no oficiālās historiogrāfijas, ne vien ieguva pārliecību, ka
vēsture aizvien ir viltojums un dažkārt arēna ėertajiem, tā arī bīstami un demoralizējoši
tīksminājās par iespēju, ka neiedomājami meli un visnekaunīgākie viltojumi var tikt uztverti par
neapgāžamiem faktiem, ka cilvēks pēc paša gribas var pārgrozīt savu pagātni un ka atšėirība
starp patiesību un meliem var nebūt vairs objektīva un kĜūt tikai par spēka un gudrības, spiediena
un nebeidzamas atkārtošanās jautājumu. Apbrīnu radīja ne jau StaĜina un Hitlera māka melot, bet
gan viĦu spējamasas organizēt kolektīvā vienībā, kas ar iespaidīgu vērienu atbalstīja viĦu melus.
No teorētiskā viedokĜa šėita, ka visparastākos viltojumus sankcionē pati vēsture, kad kustību
maršējošā realitāte veido tiem fonu un pūlas no viltojumiem izvilināt nepieciešamo iedvesmu
darbībai.
Elites aizraušanās ar totalitārajām kustībām, kamēr tās vēl nav sagrābušas varu, ir patiesi
pārsteidzoša, jo kustībās neiesaistītam parastam vērotājam totalitārisma nepārprotami vulgārā un
patvaĜīgā doktrīna ir saskatāma daudz skaidrāk nekā vispārējais noskaĦojums, kas caurstrāvo
pirmstotalitārisma atmosfēru. Šīs doktrīnas tik Ĝoti atšėīrās no vispārpieĦemtajām
intelektuālajām, kultūras un morāles normām, ka atliek vienīgi secināt -patika, ar kādu elite
uztvēra pūĜa «idejas», liecina par intelektuāĜu absolūtu rakstura trūkumu, «la trahison des
clercs» (Ž. Benda) vai perversu garīgu pašnicināšanu. Nepārzinot laika gaitā gūto vispārējo
pieredzi un izjūtot sarūgtinājumu, humānisma un liberālisma sludinātāji parasti nepamana, ka
atmosfērā, kurā zudušas visas tradicionālās vērtības un priekšstati (kad deviĦpadsmitā gadsimta
ideoloăijas bija cita citu atspēkojušas un izsmēlušas savu vitālo pievilcību), pieĦemt galēji
absurdas idejas var daudz vieglāk nekā jau par bezcerīgām banalitātēm tapušas vecās patiesības
tikai tāpēc vien, ka nav gaidāms, lai absurdo kāds uztvertu nopietni. Ciniski noliedzot
vispārpieĦemtās normas un par pareizām atzītās teorijas, vulgaritāte atklāti sludināja visa sliktā
atzīšanu un nevērību pret jebkurām pretenzijām, kuras maldīgi varētu uztvert par drosmi un
jaunu dzīvesveidu. PūĜa attiecību un pārliecības augošajā dominance - būtībā tās bija no
liekulības attīrītas buržuāzijas attiecības un pārliecība - tie, kuri tradicionāli ienīda buržuāziju un
brīvprātīgi bija pametuši respektablo sabiedrību, saskatīja tikai liekulības un respektabilitātes
trūkumu, bet neredzēja satura trūkumu. 62
Tā kā buržuāzija uzĦēmās Rietumu tradīciju sargātājas lomu un atteicās no visām morālām
vērtībām, publiski demonstrējot tikumus, kuri tai nepiemita ne privātajā dzīvē, ne
uzĦēmējdarbībā un kurus tā patiesībā nicināja, likās revolucionāri pieĦemt nežēlību, noliegt
humānās vērtības un sludināt vispārēju amoralitāti, jo tādējādi vismaz tika sagrauta divkosība, uz
kuru pastāvošā sabiedrība šėita balstāmies. Kārdinājums bija liels dižoties ar ekstrēmiem
viedokĜiem liekulīgajā dubultmorāles mijkrēslī, publiski valkāt nežēlības masku un, kad cilvēki
izjuta nepārprotamu nevērību cits pret citu un izlikās laipni, demonstrēt pasaulei Ĝaunumu nevis
aiz Ĝaunuma, bet gan aiz zemiskuma. Divdesmito gadu intelektuālā elite, kura maz ko zināja par
agrāko saikni starp pūli un buržuāziju, bija pārliecināta, ka līdz perfektumam varēs spēlēt veco
épater le bourgeois spēli, ja sabiedrību šokēs ar ironiski pārspīlētu tās uzvedības atainojumu.
Tajā laikā neviens nevarēja paredzēt, ka par šīs likteĦa ironijas īstu upuri kĜūs elite pati, nevis
buržuāzija. Avangards neapzinājās, ka skrien ar galvu nevis sienā, bet gan atvērtās durvīs, ka
gūtā vispārējā veiksme nonāks pretrunā ar viĦu radīto priekštatu par sevi kā par revolucionāru
minoritāti un tikai pierādīs, ka avangards grasās paust jaunu masu noskaĦojumu jeb laika garu.
Šajā ziĦā svarīga bija atzinība, ar kādu pirmshitleriskajā Vācijā tika uzĦemta Brehta «Trisgrašu
62 Citētais Rema izteikums ir raksturīgs visas jaunākās paaudzes noskaĦojumam, ne tikai elitei: «Pie varas ir Liekulība un Farizejisms. Tie visuzskatāmāk raksturo
mūsdienu sabiedrību [..] Nekas nav melīgāks kā tā dēvētā sabiedrības morāle.» Šie zēni «nevar atrast sev ceĜu buržuāziskās dubultmorāles mietpilsoniskajā pasaulē un
vairs nezina, kā atšėirt patiesību no kĜūdas.» [Die Geschichte eines Hochverräters. 267., 269. lpp.) Homoseksualitāte šajās aprindās vismaz daĜēji bija pret sabiedrību
vērsta protesta izpausme.
58