POLITOLOĂIJA

neatkarīgi no Reiha militārajiem spēkiem un kuram pēdīgi izdevās iekĜaut savās rindās pašas
armijas militāro izlūkošanu.211
Viena no ievērojamākām totalitāro diktatūru raksturīgajām iezīmēm ir galīgs veiksmīgu vai
neveiksmīgu galma apvērsumu trūkums. (Ar vienu izĦēmumu - neviens neapmierinātais nacists
nepiedalījās 1944. gada jūlija militārajā sazvērestībā pret Hitleru.) Ārēji šėiet, ka VadoĦa
princips izraisa asiĦainas personiskas varas pārmaiĦas, nemainot režīmu. Tā ir tikai viena no
daudzām pazīmēm, kas liecina, ka valdības totalitārajai formai ir gaužām maz sakara ar varaskāri
vai pat ar tieksmi pēc varas radīšanas mašīnas, ar varas sacensību varas dēĜ, kura bijusi raksturīga
imperiālistu valdīšanas pēdējiem posmiem. Tomēr no formālā viedokĜa viens no svarīgākajiem
simptomiem ir tas, ka totalitārā valdība neatkarīgi no ārējām izpausmēm nav ne kliėes, ne bandas
vara.212 Tiklab Hitlera, kā arī StaĜina diktatūra nepārprotami liecina, ka atsevišėu indivīdu
izolētība ne tikai sagādā masveida bāzi totalitārai varai, bet tiek realizēta caurcaurēm visā
struktūrā līdz pat augšai. StaĜins ir nošāvis gandrīz visus, kuri varēja pretendēt uz piederību pie
valdošās kliėes, un, līdzko kliėe grasījās nostiprināties, bīdījis politbiroja locekĜus šurpu turpu.
Hitlers nacistiskajā Vācijā kliėes iznīcināja ar mazāk radikālām metodēm - vienīgā asiĦainā
tīrīšana bija vērsta pret Rema kliėi, kuru stingri saturēja kopā tās vadošo locekĜu
homoseksualitāte; fīrers aizkavēja kliėu veidošanos ar pastāvīgām varas un pilnvaru pārbīdām,
kā ari ar biežu tuvo draugu nomaiĦu savā tiešajā apkārtnē, tāpēc visa iepriekšējā solidaritāte starp
tiem, kuri bija nākuši pie varas, ātri vien izgaisa. Vēl jo vairāk acīm redzama ir milzīgā
neuzticība, kura gandrīz identiskos vārdos attēlota kā izcila īpašība gan Hitlera, gan StaĜina
raksturā un kura neĜāva viĦiem vadīt neko tik ilgstošu un stabilu kā kliėe. Tomēr galvenais ir tas,
ka starp amatvīriem nepastāv nekādas savstarpējas attiecības; viĦus nesaista ne vienlīdzīgs
stāvoklis politiskajā hierarhijā, ne attiecības starp priekšniekiem un padotajiem. Padomju
Krievijā ikvienam ir zināms, ka liela rūpniecības uzĦēmuma augstākais vadītājs, tāpat kā ārlietu
ministrs, kuru katru dienu var tikt pazemināts līdz viszemākajam sabiedriskajam un politiskajam
stāvoklim un viĦa vietu var ieĦemt pavisam nezināms cilvēks. No otras puses, gangsteriskā
līdzdalība noziegumos, kurai bija zināma loma nacistiskās diktatūras agrīnajos posmos, zaudē
visu vienojošo spēku, jo totalitārisms precīzi izmanto savu varu, lai iesaistītu līdzdalībā
iedzīvotājus, līdz tiek noorganizēta visu totalitārisma kundzībai pakĜauto Ĝaužu vaina.
Valdošas kliėes trūkums jautājumu par totalitāra diktatora pēcteci ir padarījis sevišėi grūtu un
mokošu. Šis jautājums patiešām ir nomocījis visus uzurpatorus, un visai raksturīgi ir tas, ka
neviens totalitārais diktators nekad nav izmēăinājis veco metodi - iedibināt dinastiju un par
pēctečiem atstāt savus dēlus. Salīdzinājumā ar Hitlera daudzām, tādējādi pašiznīcinošām
iecelšanām amatos izceĜas StaĜina metode, kura amatu pēctecību padarīja par vienu no
bīstamākajiem goda apliecinājumiem Padomju Savienībā. Totalitārisma apstākĜos «dzensiksnu»
labirinta pārzināšana pielīdzināma augstākajai varai un ikviens amatā iecelts pēctecis, kurš
uzzina patiešām notiekošo, pēc zināma laika tiek automātiski no amata atcelts. Likumīga un
samērā pastāvīga iecelšana amatā tiešām radītu priekšnoteikumu, lai veidotos tāda kliėe, kuras
locekĜi dalītos VadoĦa monopolā par visa notiekošā pārzināšanu, un no tā Vadonim visiem
iespējamiem līdzekĜiem jāizvairās. Hitlers to reiz kā prazdams izskaidroja Vērmahta augstākajiem
komandieriem, kuri nemierīgajā kara laikā, domājams, lauzīja galvu par šādu problēmu:
«Visā pieticībā man par izšėirošo faktoru jānosauc manis paša persona kā neaizvietojama [..]
Reiha liktenis ir atkarīgs vienīgi no manis.»213 Nav vajadzības ironizēt par vārdu «pieticība»;
totalitārs vadonis krasā pretstatā ikkatram agrākajam uzurpatoram, despotam un tirānam, liekas,
pats tic, ka pēctecības jautājums nav pārāk svarīgs, ka vadoĦa darbam nav nepieciešamas ne
sevišėas īpašības, ne mācības, ka valsts beigu beigās klausīs jebkuram, kam vien gadīsies ieĦemt
šo amatu viĦa nāves brīdi, un neviens varas alkstošs sāncensis tā likumību neapstrīdēs.214
211 Ibid., 252. lpp.
212 Franz Neumann, op. tit., 521. un sek. lpp., šaubās par to, «vai Vācija saucama par valsti. Tā daudz vairāk līdzinās bandai, kur vadoĦi pēc domstarpībām ir mūžam
spiesti sadzīvot.» Konrāda Heidena darbi par nacistisko Vāciju pārstāv teoriju par kliėes valdību. Attiecībā uz kliėu veidošanos ap Hitleru Trevor-Roper publicētās
The Bormann Letters ir visai pamācošas. Ārstu prāvā (Amerikas Savienotās Valstis pret Kārlu Brantu (Brandt) u.c. iztiesāšana 1947. gada 13. maijā) Viktors Braks
liecināja, ka Bormans jau 1933. gadā, neapšaubāmi rīkodamies pēc Hitlera pavēles, bija sācis organizēt personu grupu, kura stāvēja pāri valstij un partijai.
" 1939. gada 23. novembra runa. Citēta pēc: Trial of Major War Criminals, 26. sēj. 332. lpp. Tas, ka šis paziĦojums bija kas vairāk par nejaušības diktētu histērisku
prāta aptumsumu, top skaidrs pēc Himlera runas (stenogrammas atšifrējums atrodams Hūvera bibliotēkas arhīvos, HimUr File, Folder 332) birăermeistaru konferencē
PoznaĦā 1944. gada martā. Runā ir teikts: «Kādas vērtības mēs varam likt uz vēstures svariem? Mūsu pašu cilvēku vērtību [..] Otra, es gandrīz apgalvotu, vēl lielāka
vērtība ir mūsu fīrera Ādolfa Hitlera unikālā personība, [..] kurš pirmoreiz pēc divtūkstoš gadiem [..] ir sūtīts ăermāĦu rasei kā dižens vadonis [..]»
214 Sk. Hitlera paziĦojumus šajā jautājumā Hitlers Tischgespräche, 253. un 222. lpp. Jaunajam Fīreram jābūt «senāta» ievēlētam; Fīrera ievēlēšanas vadošajam
principam jābūt tādam, ka vēlēšanu laikā jāpārtrauc jebkādas vēlēšanu dalībnieku diskusijas. Pēc trim stundām vērmahta, partijas un visiem civildienesta ierēdĦiem
jābūt nozvērinātiem. «ViĦš neloloja nekādas ilūzijas par to, ka šajās valsts augstākā vadītāja vēlēšanās ne vienmēr pie Reiha stūres varētu nonākt Fīrers ar izcilu
personību.» Tomēr tas neradīja briesmas, «kamēr vien pienācīgi darbojas viss varas mehānisms».
94