You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
zobrata zobs sistēmā, tieksmē pēc jebkuras iespējamās transformēšanās, kas aizslaucītu neīstās<br />
identifikācijas ar visu specifisko veidu iepriekšnolemtajām funkcijām sabiedrībā. Karš tika<br />
izjusts kā «visvarenākā no masu darbībām,» kas likvidēja individuālās atšėirības, tā, ka pat<br />
ciešanas, kuras tradicionāli atšėīrušas indivīdus pēc to unikālajiem un vienreizīgajiem likteĦiem,<br />
nu tika interpretētas kā «vēsturiskā progresa instruments». 54 Nacionālās atšėirības neievilka<br />
robežas masās, kurās vēlējās iegrimt pēckara elite. Pirmais pasaules karš dīvainā kārtā gandrīz<br />
pilnībā bija likvidējis sākotnējās nacionālās jūtas Eiropā, kur abu karu starplaikā daudz<br />
nozīmīgāk bija piederēt pie ierakumu paaudzes, vienalga, kurā pusē, nevis būt vācietim vai<br />
francūzim. 55 Visu savu propagandu nacisti balstīja uz šo nenoteikto biedriskumu, šo «likteĦa kopību»,<br />
savā pusē iegūstot lielāko daĜu veterānu organizāciju visās Eiropas valstīs un tādējādi<br />
pierādot, cik nenozīmīgi kĜuvuši nacionālistiskie lozungi pat tā saucamo labējo rindās, kuri tos<br />
vairāk izmantoja vardarbības piesegšanai, nekā piepildīja ar specifisku nacionālistisku saturu.<br />
Neviens atsevišės elements šajā vispārējā pēckara Eiropas intelektuālajā klimatā nebija jauns.<br />
BakuĦins jau pirms tam bija atzinies: «Negribu būt Es, gribu būt Mēs», 56 un Nečajevs jau bija<br />
sprediėojis par «nolemto cilvēku», kuram nav «ne personisko interešu un izjūtu, ne notikumu<br />
dzīvē, ne pieėeršanās un ne īpašuma, pat ne sava vārda». 57 Frontes paaudzes antihumānajiem,<br />
antiliberālajiem, antiindividuālistiskajiem un antikulturālajiem instinktiem, viĦu asprātīgajai un<br />
veiklajai vardarbības, varas un nežēlības slavināšanai ceĜu jau bija ieminuši imperiālistiskās<br />
elites neveiklie un pompozie «zinātniskie» pierādījumi, ka visu cīĦa pret visiem ir universāls<br />
likums, ka ekspansija vispirms ir psiholoăiska nepieciešamība un tikai pēc tam politisks ierocis<br />
un ka cilvēkam ir jārīkojas saskaĦā ar šiem universālajiem likumiem. 58 Frontes paaudzes rakstos<br />
jaunums bija tikai to augstais literārais līmenis un patiesais jūtu dziĜums. Pēckara autoriem vairs<br />
nebija nepieciešami ăenētikas zinātniskie pierādījumi, un viĦi gandrīz nemaz neizmantoja<br />
Gobino vai Hjūstona Stjuarta Čemberlena kopotos rakstus, kuri jau vairāk iederējās mietpilsoĦu<br />
kultūras mantojumā. ViĦi lasīja nevis vairs Darvinu, bet gan markīžu de Sadu. 59 Ja viĦi vispār<br />
ticēja kādiem universāliem likumiem, tas nenozīmēja, ka viĦi īpaši centās tiem pakĜauties. Vardarbība,<br />
vara, nežēlība viĦu izpratnē bija visaugstākās īpašības, raksturīgas cilvēkiem, kuri<br />
nepārprotami zaudējuši savu vietu universā un ir par lepnu, lai ilgotos pēc kādas varas teorijas,<br />
kura viĦus droši varētu atvest atpakaĜ un integrēt pasaulē. ViĦi bija apmierināti ar savu aklo<br />
atbalstu visam, ko respektablā sabiedrība bija noliegusi, vienalga, vai tas attiecās uz teoriju vai<br />
saturu, un nežēlību viĦi pacēla līdz vislielākā tikuma augstumiem, jo tā bija krasā pretrunā ar<br />
sabiedrības humāno un liberālo liekulību.<br />
Ja šo paaudzi salīdzinām ar deviĦpadsmitā gadsimta ideologiem, ar kuru teorijām tiem reizēm<br />
ir daudz kopīga, vislielākā atšėirība ir bijušo ideologu patiesums un kaismīgums. Posts viĦus bija<br />
skāris daudz dziĜāk, neziĦa viĦus nodarbināja stiprāk un liekulība viĦus sāpināja daudz dziĜāk<br />
nekā visus agrākos labas gribas un brālības apustuĜus kopā. ViĦi vairs nevarēja aizbēgt uz<br />
eksotiskām salām, nedz atĜauties tapt par pūėu kāvējiem svešu, intriăējošu Ĝaužu pulkā. ViĦi<br />
nevarēja rast izeju bēgšanā no nožēlojamās ikdienas rutīnas, rāmās lēnprātības, frustrācijas un<br />
aizvainojuma, ko izpušėo izglītotas runas pseidokultūra; no pastāvīgi augošā riebuma pret šo<br />
nebeidzamo kombināciju viĦus glābt nevarētu pat pakĜaušanās pasaku zemju paražām.<br />
Šī nespēja aizbēgt plašajā pasaulē, sajūta, ka cilvēks aizvien no jauna tiek iespīlēts<br />
sabiedrības parādes mundierī, apstākĜi, kas tik Ĝoti atšėiras no tiem, kuri veidojuši imperiālistisko<br />
raksturu, - senākajai kaislībai pēc anonimitātes un savas patības noliegšanas pievienoja<br />
nebeidzamu spriedzi un dziĦu pēc vardarbības. Bez iespējas radikāli mainīt lomu un raksturu, kā,<br />
piemēram, identificēšanās ar arābu nacionālo kustību vai rituāli indiešu ciematā, apzināta<br />
grimšana destrukcijas pārcilvēciskajās strāvās kĜuva par glābiĦu no automātiskas identificēšanās<br />
ar iepriekš iedibinātām funkcijām sabiedrībā un ar to galējo banalitāti, tādējādi palīdzot iznīcināt<br />
pašu funkcionēšanu. Šos cilvēkus saistīja totalitāro kustību sludinātais aktīvisms, to savdabīgais<br />
54 Hafkesbrink, op. cit., 156.-157. lpp.<br />
55 Šīs izjūtas bija plaši izplatītas kara laikā, kad Rūdolfs Bindings rakstīja: «[Šo karu] nevar pielīdzināt kampaĦai. Jo kampaĦās viens vadonis savu gribu pretstata<br />
kādam citam. Bet šajā karā abi pretinieki guĜ zemē un tikai pašam karam ir sava griba.» (Ibid., 67. lpp.)<br />
56 Bakuņins vēstulē, kas rakstīta 1870.gadā 7. Februārī. Sk. Max. Nomad. Apostles of Revolution. Boston, 1939, 180.lpp.<br />
57 Darbu «Revolucionāra katehisms» uzrakstījis vai nu pats BakuĦins, vai arī viĦa sekotājs ĥečajevs. Par autorību un pilna teksta tulkojuma jautājumiem sk. Nomad,<br />
op. cit., 227. lpp. Ikvienā gadījumā «jebkura pašsaprotamas pieklājības un godīguma principu pilnīgas noliegšanas sistēma [revolucionāru] attiecībā pret citām<br />
cilvēciskām būtnēm [..] Krievijas revolucionārajā vēsturē iegāja ar vārdu «Ħecajevščina». (Ibid, 224. lpp.)<br />
58 Starp šiem imperiālisma politisko teorētiėu darbiem ievērojamākais ir Ernest Seillière. Mysticisme et Domination: Essais et Critique Impérialiste. 1913. Sk. arl<br />
Cargill Sprietsma. We Imperiālists: Notes on Ernest Seillière 's Philosophy on Imperialism. New York, 1931; G. Monod. La Revue Historique. January, 1912; Louis<br />
Esteve. Une nouvelle Psychologie de l'Impérialisme: Ernest Seillière. 1913.<br />
59 Francijā kopš 1930. gada marėīzs de Sads bija kĜuvis par ievērojamāko literārā avangarda autoru. Žans Polhans ievadā jaunajam Sada darba Les Infortunes de la<br />
Vertu. Paris, 1946 izdevumam raksta: «Kad es redzu, cik daudz rakstnieku šodien apzināti cenšas noliegt māksliniecisi radošo izgudrojuma momentu un literāro spēli<br />
tikai neizsakāmā dēĜ [un événement indicible] [..], drudžaini meklēdami cildeno zemajā, grandiozo graujošajā [..], es sev jautāju [..], vai mūsu moderna literatūra tajās<br />
jomās, kuras mums šėiet vitāli svarīgas - vai jebkurā ziĦā visagresīvākās -, nav pilnīgi atgriezusies pagātnē un vai tieši Sads nav to diktējis.» Sk. arī Georges Bataille.<br />
Le Secret de Sade. Izdevumā: La Critique, III sēj., 15.-16., 17. nod., 1947.<br />
56
Change language