POLITOLOĂIJA

no nevaldāmajiem ebrejiem aiz bailēm krīt ap kaklu tieši banālajam nacionālismam, jo zem tā
karoga ir vislabāk noslēpt savu heterogēnitāti.
Ebreju, arī akadēmiski izglītoto ebreju, ceĜš uz sociāldemokrātiju vairumā gadījumu ir īsāks
par attālumu, kas jāpārvar «āriešu» inteliăentam, lai nokĜūtu sociālisma ideju pasaulē.
Nenoliedzami ir tas, ka sociāldemokrātija ir sevišėu pateicību parādā tieši ebreju izcelsmes
intelektuāĜiem un parasti tikai viĦiem, jo peĜĦas kārā ebreju lielburžuāzija un pat sīkburžuāzija,
kas bieži atbalsta sociāldemokrātus vēlēšanās, gandrīz vienmēr turas pa gabalu no
sociāldemokrātu organizācijas. ViĦu gadījumā šėiriskās intereses gūst pārsvaru pār tautas
interesēm. Atsevišėos gadījumos par izskaidrojumu tam, ka viĦi finansiāli atbalsta partijas, var
noderēt arī ebreju izkoptais pelnīšanas instinkts, kas saredz iespēju, ka arī ar veikliem kapitālieguldījumiem
strādnieku šėiras organizācijās, tā teikt, no naudas var izsist naudu. Savukārt no
ebreju intelektuāĜiem, kā varētu novērtēt, sociāldemokrātijai pieder 20 - 30%. To, ka
sociāldemokrātijai līdz šim ir izdevies sekmīgi un ātri tikt galā ar visiem antisemītisko tendenču
kārdinājumiem, kādi šur tur bija manāmi, var norakstīt ne vien uz tās teorētisko cīĦu pret jebkādu
«nacionālo» augstprātību un muĜėīgajiem rasu aizspriedumiem, bet ari apziĦu par tās pienākumu
būt pateicīgai, kā arī par tās garīgo saistību un atkarību 341 .
4. Bagātnieki
Vēl dažas piezīmes par šėietami ērmīgām parādībām, ka sociālismam bieži vien pieslienas vīri
no plutokrātijas.
Labestīgus un paēdušus cilvēkus īpašos apstākĜos var pārĦemt izjūta par viĦu šėiriskajam
stāvoklim atbilstīgas propagandas nepieciešamību. ViĦi sāk vēlēties, lai arī viĦu līdzcilvēkiem
tiek kaut kas no tās omulības, kurā dzīvo viĦi. Tie ir bagātie filantropi. Bieži vien viĦu iekšējos
stimulus veido ārkārtējs jūtīgums, sentimentalitāte un nespēja redzēt citu sāpes; viĦi ne tik daudz
patiešām jūt līdzi cietējiem, cik paši izjūt sāpes, kad citu ciešanas sakairina viĦu nervus un
estētiskās jūtas. Līdzīgā kārtā vairums cilvēku nespēj noskatīties baložu kaušanā, bet nebūt
nevairās ēst nokauto baložu gaĜu un pārtikt no tās.
Starp deviĦreiz deviĦkārtīgi bagātajiem un prātīgajiem ir arī tādas jocīgas galvas, kurās
iemājojis spoks mudina viĦus mesties sociālisma skāvienos tāpēc, ka, kā viĦi iedomājas, pietiks
ar viĦu ticības apliecinājumu sociālismam, t. i., ticības apliecinājumu varenajām strādnieku
partijām, ar kuru galvgaĜiem derētu būt labās attiecībās, lai varētu tuvojošos revolūciju gaidīt ar
pārliecību, ka izdosies izglābt savu īpašumu no revolucionāru tieksmes visu konfiscēt. Dažkārt
viĦus vada bailes par savu dzīvību, ko var apdraudēt nabadzības saniknotie cilvēki. Biežāki
gadījumi gan droši vien ir tie, uz kuriem uzmanību vērsa Bernards Šovs: kad pasakaini bagāts
vīrs vairs nespēj sagādāt sev jaunus baudījumus, viĦam sāk riebties buržuāziskā pasaule, vājinās
viĦa šėiras apziĦa vai vismaz šā instinkta kaujinieciskums, un viĦš sāk ar citām acīm raudzīties
uz sociālismu un tam tuvināties.
Uzkrītošs ir tieši lielāko kapitālu īpašnieku īpatsvars, ko strādnieku partijām piegādā ebreji. To
varētu daĜēji izskaidrot ar tiem kopējiem ebreju tautas raksturojumiem, kuri jau tika doti. Vēl citu
šā fenomena daĜu nosaka pasakaini bagāto un pārsātināto cilvēku psiholoăija.
Organizēšanās dēĜ notikušās sociālās pārvērtības
Tās sociālās pārmaiĦas, kuras organizācija inducē savās proletāriskas izcelsmes sastāvdaĜās,
vai ari tā trajektorija, pa kādu virzās organizācijas piesaistītie jaunie elementi, rezumējoši ir
341 Mihelss atzīmē, ka «antisemītiskais sociālisms» parādījās 19. gs. 70. gados galve-nokārt Eižena Dīringa personā un ka nacionālo kolīziju
zemteksts ir saskatāms Marksa drauga Engelsa darbā «Anti-Dīrings». Pārdesmit gadus vēlāk antisemītis-kus toĦus bija atĜāvies Rihards Kalvers.
Citus šādas ievirzes incidentus Mihelss kvalificē kā nenozīmīgus, un kopumā sociāldemokrāti vēsā mierā pieĦem, ka viĦu ienaidnieki viĦus sauc
par «žīdu un žīdu draugu» partiju.
203