POLITOLOĂIJA

ez šīs sistēmas cilvēki nekad nebūtu uzbūvējuši, piemēram, metro; un tam seko loăisks
secinājums, ka ikviens, kurš zina Parīzes metro eksistenci, ir turams aizdomās, jo var vedināt
cilvēkus uz šaubām par to, ka kaut ko labu var izdarīt tikai boĜševiki. Tālāk seko loăisks
secinājums, ka ir jāiznīcina Parīzes metro, lai paliktu lojāls boĜševiks. Tātad galvenais ir
konsekvence.
Ar šim jaunajām koncepcijām, kas balstās uz pārjēgu un ko virza loăiskums, tiešām beidzas
buržuāziskā sabiedrība ar tās varu un peĜĦu, kā ari imperiālisms ar tā ekspansiju. Jo totalitārisma
agresivitāte nav saistīta ar tieksmi pēc varas un tā drudžainā ekspansija nenotiek ekspansijas dēĜ
un nav arī saistīta ar peĜĦas gūšanu; tas vajadzīgs vienīgi ideoloăijas mērėiem -lai padarītu
pasauli konsekventu un pārliecinātu pat šīs ideoloăijas pārjēgas pareizību.
Un tieši šīs pātjēgas, šīs konsekvences dēĜ totalitārismam ir nepieciešams iznīcināt to, ko sauc
par cilvēka cieĦu. Jo cilvēka cieĦa ietver citu cilvēku un citu tautu atzīšanu, atzīstot, ka viĦi ir
katrs savas pasaules un arī kopējās pasaules veidotāji. Ideoloăija, kas uzurpējusi tiesības skaidrot
vēsturi un noteikt nākotni, nevar pieĜaut nepareăojamību, kas izriet no cilvēka spējas radīt ko
jaunu, līdz šim nebijušu, tādu, ko neviens nevar paredzēt.
Totalitārisma ideoloăijas mērėis ir nevis pārveidot apkārtējo pasauli, nedz arī izdarīt
revolucionāras pārmaiĦas sabiedrībā, bet gan pārveidot pašu cilvēka būtību. Savukārt
koncentrācijas nometnes ir laboratorijas, kurās tiek pārbaudītas šīs cilvēkos notikušās pārmaiĦas,
un tāpēc tās ir apkaunojošas ne tikai to beztiesīgajiem iemītniekiem un tiem, kuri izdara šos
eksperimentus saskaĦā it stingri «zinātniskiem» standartiem, bet arī visai cilvēcei. Noteicošais
nebūt nav ciešanas, kuru pasaulē nekad nav trūcis, nedz arī upuru skaits. Uz spēles it likta
cilvēka daba, un, lai gan šėiet, ka šie eksperimenti sekmējas nevis cilvēka mainīšanā, bet tikai
viĦa iznīcināšanā, izveidojot sabiedrību, kurā tiek konsekventi realizēta homo homini lupus
nihilistiskā banalitāte, jāpatur prātā neizbēgamie ierobežojumi, kas raksturīgi eksperimentam,
kuram pārliecinošu rezultātu iegūšanai nepieciešama kontrole pat visu pasauli.
Līdz šim totalitārais uzskats, ka viss ir iespējams, šėiet pierādījies tikai tajā ziĦā, ka viss var
tikt iznīcināts. Tomēr centienos pierādīt, ka viss ir iespējams, totalitārie režīmi, paši to
neapjaušot, ir atklājuši, ka ir tādi noziegumi, ko cilvēki nevar ne sodīt, ne piedot. Kad
neiespējamais tika padarīts iespējams, tas kĜuva par nesodāmu, nepiedodamu absolūto Ĝaunumu,
ko vairs nevarēja izprast un izskaidrot ar egoisma, alkatības, kārtības, aizvainojuma, varaskāres
un gĜēvulības Ĝaunajiem motīviem un ko tādējādi dusmas nevarēja atriebt, mīlestība - paciest un
draudzība — piedot. Tāpat kā nāves fabriku vai visa aizmirstībai nolemtā upuri vairs nešėiet
«cilvēciski» sprieduma izpildītājiem, tā arī noziedznieku jaunākā suga ir ārpus pieklājības robežām
pat solidaritātē ar cilvēka grēcību.
Visai mūsu filozofiskajai tradīcijai ir raksturīgi, ka mēs nevaram aptvert «radikālo Ĝaunumu»,
un tas sakāms gan par kristīgo teoloăiju, kas pat sātanam pieĜāva dievišėu izcelsmi, gan par
Kantu, vienīgo filozofu, kas paša darinātajā vārdā vismaz izteica aizdomas pat šāda Ĝaunuma
esamību, tūlīt gan pauzdams to racionālāk kā «nepareizi iztulkotu nelabvēlību», kas
izskaidrojama ar saprotamiem motīviem. Tāpēc mums būtībā nav uz ko balstīties, lai izprastu
parādību, kas tomēr liek mums sadurties ar nepārvaramu īstenību un sagrauj visas mums zināmās
normas. Tikai viens šėiet skaidrs: mēs varam sacīt, ka radikālais Ĝaunums radies līdz ar sistēmu,
kurā visi cilvēki kĜuvuši vienlīdz lieki, nevajadzīgi. Tie, kas ar šo sistēmu manipulē, tic, ka paši
ir tikpat nevajadzīgi kā citi, un totalitārie bendes ir jo bīstamāki tāpēc, ka viĦiem šėiet vienalga,
vai viĦi ir dzīvi vai miruši, vai jebkad dzīvojuši, vai nekad nav dzimuši. Nāves fabrikas un viss
aizmirstībai nolemtais rada draudus, ka mūsdienās, kad visur palielinās iedzīvotāju un bez
pajumtes palikušo skaits, cilvēku masas nepārtraukti tiks padarītas nevajadzīgas, ja mēs par
pasauli joprojām domāsim utilitārā izpratnē. Politiskie, sociālie un ekonomiskie notikumi it visur
ir klusā sazvērestībā ar totalitārajiem instrumentiem, kas radīti, lai cilvēkus padarītu
nevajadzīgus. Ar to saistīto vilinājumu labi izprot masu utilitārais veselais saprāts. Vairākumā
valstu tās ir pārāk izmisušas, lai īpaši baidītos no nāves. Gan nacisti, gan boĜševiki var justies
pārliecināti, ka viĦu iznīcināšanas fabrikām, kas demonstrē pārapdzīvotības, ekonomiski
nevajadzīgo un sociāli nestabilo cilvēku masu problēmas visātrāko risinājumu, piemīt pievilcības
spēks un tikpat lielā mērā tas ir brīdinājums. Totalitārie risinājumi var pārdzīvot totalitāro režīmu
sabrukumu kā spēcīgi vilinājumi, kas uzradīsies ikreiz, kad šėitīs neiespējami cilvēka cieĦai
atbilstoši atvieglot politiskās, sociālās vai ekonomiskās ciešanas.
FORMA
FORMA
IDEOLOĢIJA IDEOLOĢIJA UN UN TERORS: TERORS: JAUNA JAUNA PĀRVA PĀRVALDES
PĀRVA LDES
118