POLITOLOĂIJA

iespējama, tikai pateicoties šādam partijas organizācijas raksturam, bet Gladstona gadījumā, kā
jau minēts, tas pats notika ar caucus. Lūk, tāda ir cena, ko maksā par vadoĦa īstenotu vadīšanu.
Pastāv tikai izvēle starp vadoĦa demokrātiju ar «mašīnu» un demokrātiju bez vadoĦa, proti,
«profesionālu politiėu» kundzību bez aicinājuma, bez tām iekšējām, harizmatiskajām īpašībām,
kas padara par vadoni. Un tas paredz to, ko tagadējā partiju fronda parasti dēvē par «kliėes»
kundzību. Pagaidām mums Vācijā tikai tāda arī ir. Un tās turpmāko pastāvēšanu nākotnē, vismaz
valstī, labvēlīgi ietekmē tas, ka laikam atjaunosies Bundesräte, kas noteikti ierobežos reihstāga
varu un līdz ar to arī tā vadoĦu atlases vietas nozīmi. To ietekmē arī proporcionālās vēlēšanu
tiesības, kādas tās pastāv patlaban, tā ir tipiska bezvadonības demokrātijas izpausme, kura ne
tikai labvēlīgi ietekmē godājamo Ĝaužu aizkulišu mahinācijas par vietu ieĦemšanu, bet arī
piedāvā interesentu savienībām iespēju uzspiest savu ierēdĦu iekĜaušanu listes un tādējādi
izveidot nepolitisku parlamentu, kurā nav iespējama īsta vadonība. Par vienīgo ventili vajadzībai
pēc vadonības varētu kĜūt valsts prezidents, ja viĦš tiktu ievēlēts nevis parlamentāri, bet gan
plebiscitāri. Pārbaude ar darbu varētu kĜūt par vadonības rašanās un atlases pamatu pirmām
kārtām tad, ja lielās komūnās, kā tas ir it visur Savienotajās Valstīs, kur nopietni grib ėerties pie
korupcijas [apkarošanas], priekšplānā parādītos plebiscitārs pilsētas diktators ar tiesībām
patstāvīgi veidot savu biroju. Tas noteiktu partijas organizācijas piemērošanos šādām vēlēšanām.
Taču visas sīkburžuāziskās, pret vadoni naidīgās partijas, pirmām kārtām jau sociāldemokrātija,
turpmāko partiju veidošanos un līdz ar to visas šīs izredzes vēl atstāj pilnīgā tumsā.
Tāpēc patlaban nepavisam nav skaidrs, kā ārēji izveidosies politikas kā «profesijas»
uzĦēmums, un tāpēc vēl jo mazāk skaidrs, kur politiski apdāvinātiem cilvēkiem atklājas izredzes,
lai nodarbotos ar viĦus apmierinošiem politiskiem uzdevumiem. Tam, kurš sava īpašuma dēĜ
spiests dzīvot «no» politikas, laikam vienmēr pastāvēs alternatīva: vai nu žurnālistika, vai
partijas ierēdĦa vieta kā tipisks tiešais ceĜš, vai arī interešu pārstāvniecība - arodbiedrībā,
tirdzniecības kamerā, lauksaimniecības kamerā, amatniecības kamerā, darba kamerā, darba
devēju savienībā utt., vai arī piemēroti amati komunālajā pārvaldē. Neko vairāk par ārējo pusi
nevar pateikt, vienīgi to, ka partijas ierēdnis un žurnālists nes «deklasētības» kauna traipu.
Diemžēl vienmēr, kaut arī skaĜi nepateikts, ausīs skanēs - «algots rakstītājs» vai «algots runātājs»;
tas, kurš iekšēji pret to ir bezpalīdzīgs un nespēj sev pašam sniegt pareizo atbildi, lai turas
tālāk no šīs karjeras, jo šis ceĜš noteikti rada pamatīgus kārdinājumus un var izraisīt pastāvīgu
vilšanos. Kādus iekšējos priekus tad piedāvā politiėa karjera, kādi personiskie nosacījumi
noteikti tiem, kas tai pievēršas?
Nu, pirmām kārtārn tā sniedz varas izjūtu. Pat formāli pieticīgā amatā apziĦa par ietekmi uz
cilvēkiem, līdzdalība varā pār tiem, bet pirmām kārtām jau izjūta, ka turi rokās vēsturiski svarīgu
norišu nervu, paceĜ profesionālu politiėi pāri ikdienai. Taču nu viĦam jāatrisina jautājums: kādas
viĦa īpašības Ĝauj cerēt tikt galā ar šo varu (lai cik šauri tā ari būtu iezīmēta katrā atsevišėā
gadījumā) un tās uzlikto atbildību? Līdz ar to mēs skaram ētisko jautājumu jomu, jo pie tās
pieder jautājums: kādam ir jābūt cilvēkam, lai viĦš drīkstētu uzlikt savas rokas uz vēstures rata
spieėiem?
Var teikt, ka galvenokārt politiėim izšėirīgas ir trīs īpašības: kaisle, atbildības izjūta un
acumērs. Kaisle kā lietišėums: kaislīga nodošanās «lietai», tam dievam vai dēmonam, kas ir tās
pavēlnieks. Ne jau tajā iekšējās izturēšanās nozīmē, ko mans mirušais draugs Georgs Zimmels 38
mēdza dēvēt par «sterilo uzbudinātību», kura raksturīga noteikta tipa intelektuāĜiem, pirmām
kārtām - krievu (bet ne visiem!), un kurai patlaban tik liela loma arī mūsu intelektuāĜu darbībai
šajā karnevālā, ko izskaistina ar lepno «revolūcijas» vārdu: tukšumā izplūstoša «intelektuālo
interesentu romantika» bez jebkādas lietišėās atbildības izjūtas. Tikai ar kaisli vien, lai cik patiesi
tā tiktu izjusta, protams, vēl nepietiek.
Tā nepadara par politiėi, ja, kalpojot «lietai», atbildību pret šo lietu nepadara arī par darbības
izšėirīgo vadzvaigzni. Un tāpēc -tā arī ir politiėa izšėirīgā psiholoăiskā īpašība - ir nepieciešams
acumērs, spēja iekšējā savāktībā un mierā Ĝaut iedarboties uz sevi reālijām, proti, izveidot
distanci pret lietām un cilvēkiem. «Nedis-tancētība» tieši kā tāda ir viens no jebkura politiėa
nāves grēkiem, tā ir viena no tām īpašībām, kuras izkopšana mūsu intelektuāĜu pēcnācējos
148