POLITOLOĂIJA

«vienmēr kaut ko izsecina no kā cita un domā pašu sliktāko». 302 Totalitāro kustību labi zināmais
ekstrēmisms, kam ir Ĝoti maz kopīga ar patiesu radikālismu, sakĦojas šajā «domāt pašu sliktāko»,
šajā dedukcijas procesā, kas vienmēr nonāk pie vissliktākajiem secinājumiem.
Netotalitārā pasaulē cilvēkus totalitārai varai sagatavo fakts, ka vientulība, kas reiz bijusi
tikai perifēriska pieredze - raksturīga zināmiem sociāliem robežstāvokĜiem, piemēram, sirmam
vecumam -, 20. gadsimtā kĜuvusi par aizvien plašāku masu ikdienas pieredzi. Nežēlīgais process,
kurā totalitārisms noved un organizē masas, šėiet kā pašnāvnieciska bēgšana no realitātes.
«Ledusaukstā spriestspēja» un dialektikas «spēcīgais tausteklis», kas «sagrābj cilvēku kā
skrūvspīles», šėiet pēdējais balsts pasaulē, kur ne uz vienu un ne uz ko nevar paĜauties. Tie ir
iekšējie spaidi, kuru vienīgā būtība ir stingra izvairīšanās no pretrunām, kas šėietami apliecina
cilvēka identitāti ārpus jebkādām attiecībām ar citiem. Tas viĦu pielāgo terora dzelzs stīpai pat
tad, kad viĦš ir viens, un totalitārā vara cenšas viĦu nekad neatstāt vienu; izĦēmums ir galēji
apstākĜi - ieslodzījums viennīcā. Iznīcinot telpu starp cilvēkiem un spiežot viĦus citu pie cita,
tiek iznīcināts pat produktīvais izolācijas potenciāls. Mācot un cildinot vientulības loăisko spriešanu,
kad cilvēks apzinās, ka būs pazudis, ja izlaidīs no rokām pirmo priekšnoteikumu, ar kuru
sākas viss process, tiek atĦemta pat nelielā cerība, ka vientulību var pārvērst vienatnē un loăiku
domāšanā. Ja šo praksi salīdzina ar tirānijas praksi, šėiet, ir atrasts veids, kā iekustināt pašu
tuksnesi, izlaist brīvībā smilšu vētru, kas var pārklāt visu apdzīvoto pasauli.
ApstākĜi, kādos mēs šodien esam nonākuši politikas laukā, ir šo postošo smilšu vētru
apdraudēti. Tomēr šie draudi nenozīmē, ka tādas vētras spētu iedibināt nemainīgi pastāvīgu
pasauli. Totalitārā varā, tāpat kā tirānijā, iemīt pašiznīcības iedīgĜi. Tāpat kā bailes un vājums,
kas rada bailes, ir antipolitiski principi un noved cilvēkus stāvoklī, kas ir pretējs politiskai
darbībai, tā arī vientulība un sliktākais, ko tā izraisa, - loăiski ideoloăiska spriešana - atspoguĜo
antisociālo stāvokli un ietver sevī principu, kas apdraud visu cilvēku kopdzīvi. Tomēr organizēta
vientulība ir daudz bīstamāka par viena cilvēka tirāniskās un patvaĜīgās gribas pārvaldīto pilsoĦu
neorganizēto vājumu. Tā rada draudus nopostīt mums ierasto pasauli -pasauli, kas visos savos
nostūros šėietami nonākusi pie gala -, pirms vēl jaunā sākotne, kas rodas no šā gala, būs spējīga
sevi aizstāvēt.
Neatkarīgi no šiem apsvērumiem, kuri kā paredzējumi ir maznoderīgi un vēl mazākā mērā
nomierinoši, jāpiemin fakts, ka mūslaiku krīze un galvenā pieredze ir radījušas pilnīgi jaunu
valsts varas formu, kas kā potenciāla iespēja un pastāvīgi draudi diezgan droši saglabāsies līdz ar
citām pārvaldes formām, kuras radušās dažādos vēstures posmos, balstījušās uz dažādu pamatpieredzi
un reizēm cietušas īslaicīgu sakāvi, palikušas kopā ar cilvēci, -monarhijām, republikām,
tirānijām, diktatūrām un despotijām.
Tomēr paliek arī patiesība, ka vēsturē ikviens gals noteikti ir saistīts ar jaunu sākotni; šī
sākotne ir cerība, vienīgais «vēstījums», ko var sniegt gals. Iekams sākotne kĜūst par vēsturisku
realitāti, tā ir cilvēka būtiskākā spēja. Politiski sākotne ir identiska cilvēka brīvībai. Augustīns ir
teicis: «Initium utesset homo creatus est (notiekot sākotnei, tika radīts cilvēks).» 303 Šo sākotni
nodrošina ikviena jauna dzīvība, un tas patiešām ir katrs cilvēks.
BIBLIOGRĀFIJA
BIBLIOGRĀFIJA
Alhaiza, Adolphe, Vérité sociologique gouvernementale et religieuse. Succinct résumé
du Sociétarisme de Fourier comparé au socialisme de Marx, Paris, 1919.
Anchel, Robert, 'Un Baron Juif au 18e siècle', Souvenir et Science, vol. 1.
Arendt, Hannah, 'Why the Crémieux Decree Was Abrogated', Contemporary Jewish
Record, April, 1943; 'The Jew as Pariah. A Hidden Tradition', Jewish Social Studies, vol. 6,
no. 2, 1944; 'Organized Guilt', Jewish Frontier, January, 1945.
Arland, Marcel, 'Review of F. Celine's Bagatelle pour un Massacre', Nouvelle Revue
Française, February, 1938.
Aron, Robert, The Vichy Regime 1940-1944, New York, 1958.
Bainville, Jacques, La troisième République, 1935.
302 «Ein solcher (sc. einsamer) Mensch folgert immer eins aus dem andern und denkt alles zum Ärgsten.» Izd.: Erbauliche Schriften. Warum die
Einsamkeit zu fliehen?»
303 De Civitate Dei. 12. gram., 20. nod.
129