You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
institūcija:183 Veimāras Vācijas iedalījumu valstīs un provincēs dublēja nacistu iedalījums Gaue<br />
(novados), kuru robežas tomēr nesaskanēja, tāpēc ikviens noteikts apvidus pat ăeogrāfiski piederēja<br />
pie divām dažādām administratīvām vienībām.184 Funkciju dublēšana netika atmesta arī<br />
pēc 1933. gada, kad oficiālos ministru amatus ieĦēma ievērojami nacisti, piemēram, Friks kĜuva<br />
par iekšlietu ministru un Gertners - par tieslietu ministru. Šie vecie, uzticamie partijas biedri,<br />
uzsākot oficiālu, ar partiju nesaistītu dienestu, zaudēja varu un ietekmi, kĜūdami tādi paši kā<br />
pārējie civildienesta ierēdĦi. Abi nonāca jaunā policijas priekšnieka Himlera aizvien lielākā<br />
faktiskā pakĜautībā, kaut gan Himleram patiesībā vajadzētu būt padotam iekšlietu ministram.185<br />
Ārvalstīs labāk zināms bija Vācijas vecās Ārlietu ministrijas (Vilhelmštrāsē) liktenis. Tās<br />
personālu nacisti atstāja gandrīz neskartu un, protams, ministriju nelikvidēja; tomēr viĦi paturēja<br />
Rozenberga vadīto186 partijas Ārlietu biroju; un, tā kā šis birojs bija specializējies sakaru<br />
uzturēšanā ar fašistu organizācijām Austrumeiropā un Balkānos, tika izveidots vēl viens orgāns,<br />
kas sacentās ar ministriju Vilhelmštrāsē, tā sauktais Ribentropa birojs, kurš nodarbojās ar<br />
ārlietām Rietumos un kura vadītājs kĜuva par sūtni Anglijā, t.i., tika iekĜauts Vilhelmštrāses<br />
valsts aparātā. Visbeidzot, papildus šīm partijas institūcijām Ārlietu ministriju vēl dublēja SS<br />
birojs, kas bija atbildīgs par<br />
«sarunām ar visām ăermāĦu rases grupām Dānijā, Norvēăijā, BeĜăijā un Nīderlandē.»187 Šie<br />
piemēri rāda, ka nacistiem amatu dublēšana bija principa jautājums.<br />
Tāds pats dalījums starp reālu un šėietamu valdību no gluži atšėirīgiem pirmsākumiem<br />
izveidojās Padomju Krievijā.188 Šėietamā valdība sākotnēji izauga no Viskrievijas Padomju<br />
kongresa, kas PilsoĦu kara laikā zaudēja ietekmi un varu par labu boĜševiku partijai. Šis process<br />
sākās, kad Sarkanā armija ieguva autonomiju un no jauna tika nodibināta slepenā politiskā<br />
policija kā partijas, nevis Padomju kongresa orgāns;189 tas tika pabeigts 1923. gadā, kas bija<br />
StaĜina ăenerālsekretāra laika pirmais gads.190 Kopš tā laika padomes kĜuva par ēnu valdību,<br />
kurā ar šūniĦu starpniecību (tās veidoja boĜševiku partijas biedri) darbojās īstās varas pārstāvji,<br />
kurus iecēla Maskavas Centrālkomiteja un kuri bija atbildīgi tās priekšā. Izšėirošais turpmākajā<br />
attīstībā bija nevis padomju pakĜaušana partijai, bet gan tas, ka «boĜševiki neatcēla padomes, lai<br />
gan būtu varējuši to izdarīt bez jebkādām grūtībām, un izmantoja tās kā dekoratīvu savas varas<br />
ārēju simbolu».191<br />
Tādējādi šėietamas un reālas valdības līdzāspastāvēšana daĜēji bija pašas revolūcijas rezultāts<br />
un StaĜina totalitārās diktatūras priekštece. Tomēr nacisti tikai paturēja iepriekšējo administrāciju<br />
un atĦēma tai visu varu, bet StaĜinam bija jāatdzīvina Krievijā pusaizmirstā ēnu valdība, kura<br />
trīsdesmito gadu sākumā bija zaudējusi visas funkcijas; viĦš ieviesa Padomju konstitūciju, kas<br />
bija simbols padomēm un arī to bezspēcībai. (Nevienam no šās konstitūcijas paragrāfiem nekad<br />
nav bijis ne mazākās nozīmes Krievijas dzīvē un jurisdikcijā.) Šėietamajai Krievijas valdībai,<br />
kurai nebija ne mazākā fasādei tik nepieciešamā tradīciju krāšĦuma, nepārprotami bija vajadzīgs<br />
rakstītā likuma svētais oreols. Totalitārā necieĦa pret likumu un likumību (kura, «par spīti<br />
vislielākajām pārmaiĦām [..] joprojām [paliek] pastāvīgi vēlamās kārtības izteicēja»)192<br />
rakstītajā Padomju konstitūcijā, tāpat kā nekad neatceltajā Veimāras konstitūcijā, rada pastāvīgu<br />
Nacistiskās Vācijas pētnieki šėiet vienisprātis tai ziĦā, ka valstij piederējusi tikai šėietama vara. Kā vienīgo izĦēmumu sk. Ernst Fraenkel. The Dual State. New York<br />
and London, 1941. ViĦš apgalvo, ka «pastāvīgās domstarpībās dzīvojošās normatīvās un prerogatīvās valsts» līdzāspastāvēšana ir «divas konkurējošas, nevis<br />
komplementāras Vācijas reiha daĜas». Pēc FrenkeĜa uzskata, nacisti paturēja normatīvo valsti, lai aizsargātu kapitālistisko iekārtu un privātīpašumu un saglabātu<br />
nedalītu varu visos ekonomikas jautājumos, bet partijas prerogatīvā valsts neierobežoti pārvaldīja visus politiskos jautājumus.<br />
182' «Tiem valsts varas amatiem, kuros nacionālsociālisti nevarēja ielikt savus cilvēkus, viĦi radīja atbilstošus «ēnu amatus» savā partijas organizācijā, tādējādi<br />
līdztekus valstij nodibinot otru valsti [..]>» (Konrād Heiden. Der Fuehrer: Hitlers Rise to Power. Boston, 1944, 616. lpp.)<br />
185 Raksturīgs ir iekšlietu ministra Frika memorands, kurā viĦš paudis aizvainojumu par to, ka SS vadītājam Himleram pieder augstāka vara. Sk. Nazi Conspiracy, III,<br />
547. Šai ziĦā pieminēšanas vērtas ir arī Rozenberga piezīmes par diskusiju ar Hitletu 1942. gadā: Rozenbergs pirms kara nebija ieĦēmis nevienu valsts amatu, bet<br />
piederēja pie Hitleram tuvām aprindām. KĜuvis par Austrumu okupēto teritoriju reihsministru, viĦš nemitīgi sadūrās ar citu pilnvaroto (galvenokārt SS viru) «tiešām<br />
darbībām», tie Rozenbergu ignorēja, jo nu viĦš piederēja pie šėietamā valsts aparāta. Sk. ibid., IV, 65. un sek. lpp. Tas pats notika ar Hansu Franku, Polijas<br />
ăenerālgubernatoru. Ar varas un prestiža zaudējumu nebija saistīti tikai divi ministru amati, kurus ieguva propagandas ministrs Gebelss un iekšlietu ministrs Himlers.<br />
Par Himleru mūsu rīcībā ir, domājams, 1935. gadā rakstīts memorands, kas ilustrē sistemātisko nacistu atklātību, regulējot attiecības starp partiju un valsti. Šai<br />
memorandā, kurš acīmredzot radies Hitlera tiešajā svītā un tika atrasts Fīrera un Gestapo korespondencē, ir brīdinājums Himleru neiecelt par Iekšlietu ministrijas<br />
valsts sekretāru, jo tad viĦš «vairs nebūtu politisks vadītājs» un «atsvešinātos no partijas». Arī šeit it pieminēts tehniskais princips, regulējot attiecības starp partiju un<br />
valsti: «Reichsleiter [augsts partijas funkcionārs] nedrīkst būt pakĜauts Reichsminister [augstam valsts funkcionāram].» (Memorands bez datuma un paraksta, ar<br />
nosaukumu Die geheime Staatspolizei, atrodams Hūvera bibliotēkas arhīvos, File P. Wiedemann.)<br />
186 Sk. «BriefReport on Activities of Rosenberg's Foreign Affairs Bureau of the Party from 1933 to 1943», ibid, III, 27. un sek. lpp.<br />
187 Pamatojoties uz 1942. gada 12. augusta Fīrera dekrētu. Sk. Verfūgungen, Anord-nungen, Bekanntgaben, op. rit., Nr. A 54/42.<br />
188
Change language